Šoks

Arprāc, pat nezinu, ar ko lai sāk, šīs ir bijušas vienas no neparastākajām 24 h manā dzīvē. Vēl joprojām sēžot un rakstot šo bogu, neticu, ka aiz loga arā paveras skats uz Lisboa valstību, ar smadzenēm esmu Latvijā.

Lidojums:
Līdz Oslo tikām veiksmīgi. Turp lidojot man blakus bija apsēdies kāds pusmūža norvēģis ar kuru visu lidojuma laiku nobazarējām par dažādām lietām un vietām. Viņš bija visai ieinteresēts mūsu latviešu vēsturē, un tā nu nācās atsvaidzināt atmiņas par Livonijas ordeni un bīskapu Albertu :D
Tālāk Oslo mums bija 2 h laika, kuras pavadījām ieperkoties. Dzēru dārgāko ūdeni ever, mazo minerālpudelīti par 4,15eur...Labākais, ka tur visas cenas norādītas kronās un mums nebija ne jausmas cik, kas maksā, tapēc ņēmām uz labu laimi...Samaksājām euro, bet atlikumu mums par nelaimi atdeva kronās, tā nu klīdām riņķī un gudrojām kā tās kronas notērēt, beigās nopirkam saldumu paku :D Tad gaidot mūsu geitā, mēs ar Madžu gadrīz aizlidojām uz Minheni, bet vadība mūs apturēja :D
Ceļojums no Oslo līdz Lisbo bija visai ekstrēms- dabūjām lidot cauri veselai jūrai gaisa bedru, kas manī izraisīja paniku, un es savukār to pārsviedu uz Madžu. Dabūjām arī bezmaksas pusdienas, kur visgaršīgākā izrādījās maizīte ar sieru, jo pārējais izskatījās visai aizdomīgs. Pusdienojām 11200km augstumā. Toties stjuarti bija visai mīlīgi un izpalīdzīgi ")

Lisboa:
Mūs sagaidīja vietējais Madžas atrastais portugālis Tjāgo. Pēc izskata spriežot, jaunāks par mums. Sazinājmies diezgan lauzītā angļu valodā, toties vismaz tikām pie bezmaksas gida, kas laipni mūs sagaidīja bruņojies ar kartēm un pamatīgām vēstures zināšanām. Tikām izvadātas pa Lisboa pazemes metro labirintiem un apmeklējām vienu no lielākajiem lielveikaliem ever, nu kādi pāris Rimi kopā, nu vienkārši ej un nevari saprast, ko vēlies. Cenas arī normālas, pa 5 eur sapirkām diezgan smuku paiku.

Kas attiecas uz mūsu apmešanās vietu-tas laikam bija vislielākais šoks. Mēs ar Madžu dzīvojam istabiņā ar divstāvīgo gultu, kurai esmu apmetusies bēniņos. Bet tas jau vēl būtu sīkums. Nu nau jau gluži VeA kojas, māja diezgan paveca, bet savā ziņā tas piešķir tādu kā grāciju un romantisku pieskaņu. Dzīvoklim ir dēļu grīdas, kas ir mazliet slīpas-sēžot uz krāsla ar riteņiem tu ripo un atduries pret pretējo sienu. Atrodamies pašā ballīšu un uzdzīves epicentrā, kur ik vakaru apgrozās apmēram 500 erasmusieši. Bet tas arī nozīmē to, ka naktī sajūta tāda, it kā tu gulētu uz ielas- skaļa mūzika, bļaustīšanās, smiekli un ovāciju vētras, un viss pie tava loga. Nezinu kā būs zemā, jo ēkas izolācija ir zem katras kritikas, mošk būs jāpārvācies pie Madžas uz pirmo stāvu-kopā siltāk :D Mājas īpašniece Paula, likā ļoti jauka. Viņa man atgādināja pieaugušo, kas vēl jūtas kā jaunietis. Viņa šķiet ļoti organiski iekļaujas mūsu sabiedrībā, tājā pustundā, ko viņa veltīja mūsu integrācijai, bijām nosmējušās līkas. Cik saprotu, viņa arī daudz ceļojusi, un šobrīd ir fāzē, kad vēlas adoptēt bērniņu no Indijas. Kaimiņi mums īsti tusētāji-itāliete un vācietis, un vēl 3 spānietes, ko neesam satikušas un kas nerunā english.  Bet tā jau ļoti jauki un izpalīdzīgi cilvēki-komunikabli, šķiet būs jautrība katru vakaru.

Iespaidi:
Nu tā jau īstākais kultūršoks. Visapkār tādi melnīgsnēji ļautiņi, daudz afroamerikāņu. Pat tie baltie, kam vajadzētu būt baltiem, staigā kā apdeguši vistas stilbiņi, tādejādi mēs divas baltās latvietes tā teikt izceļamies uz citu fona. Tjāgo teica, ka visu vasaru okeānā ūdens ir visai vēss, bet kas viņiem vēss, mums ar Madžu šķuet pašā lakā, tādēļ dosimies peldēties. Pati pilsēta ir kalnaina, vēsturiska bruģa noklāta, toties dzīvības pilna-jauni vai veci, visi ir ielās un izbauda naktsdzīvi. Man, kas nav tas lielākais ballīšu zvērs, būs daudz pie kā sevi jāpieradina, būs jāmācās dzīvot uz pilnu krūti...Par mācībām nemāku vēl neko teikt.
Nēmāku teikt vai būs labāk, bet citādāk noteikti ")


*uz drīzu tikšanos