Jauni draugi

Nemaz nezinu, ar ko lai sāk, šī bijusi ļoooti piedzīvojumiem bagāta diena un vakars. Kā jau iepriekš rakstīju, rīts likās mazliet izčakarēts ar nenotiekušo lekciju, toties pēcpsdiena to atsvēra. 

Simulation project:

Šī laikam būs mana mīļākā lekcija ever. Pasniedzējs harizmātiska persona, ar lieliskām angļu valodas zināšanām un pieredzi. Tā teikt-klausies viņā muti pavēris... Bet nav dūmi bez uguns-arī pats priekšmets kaut kas nebijis un sasodīti interesants. Būtība tāda, ka mēs tiekam sadalīti komandās pa 5 cilvēki, un mums pieder viena kompānija, kuras likteni lemjam. Viss notiek virtuālajā vidē-speciālā programmā, kas aprēķina mūsu izdarītās izvēles. Lekciju vadām mēs, nevis pasniedzējs. Un pārējās komandas ir mūsu konkurenti. Arī atzīmes tiek dalītas pēc tā, cik veiksmīgi pelna tavs uzņēmums, lai gan tas nav vienīgais faktors. Labi, protams, tas nebūs viegli-jo ir jāapgūst daudz info,daudz kas jāatkārto un vēl jāmēģina sastrādāties ar citu valstu studentiem. Manā grupā, piemēram, ir divas lietuvietes, čehs, un spāniete-esam universāla komanda. Diemžēl divi mūsu biedri ne tik labi prot angļu val. Uzņēmumā tiek sadalīti arī amati, izskatās, ka būšu atbildīga par mārketingu.  Paralēli ir vēl kaudze dažādu citu knifiņu. Bet spēle, kas citās valstīs tiek dēvēta arī par "kara spēli" sāksies rīt. Jau esmu azartā.

Beidzot arī notika portugāļu val. kursi, par kuriem neko pozitīvu nepateikšu. Daudz studentu, viena pasniedzēja. Tā pati šodien diezgan draņķīgā angļu val paziņoja, ka šī ir pirmā un pēdējā reize, kad viņa ar mums runā english. Tātad rīt mums sāksies īsta ķīniešu ābece. 

Uzkodu vakars:

Šovakar vienā bārā netālu no mūsu dzīves vietas tika organizēts pasākums erasmusiešiem. Kur par 3,5 eur biļeti varējām tikt pie uzkodām un diviem dzērieniem. Uzkodas bija interesntas-dažāda veida makaroni, pagatavoti interesantos veidos-ar fetas seru, gaļu un vēl kaut ko. Noprovēju arī vietējo alu-tāds pats kā LV. Bet pats labākais, ka pateicoties šim pasākumam, esam tikušas pie jauniem draugiem. Skolā bija savākušies tie, kas turp vēlējās doties, tā nu mēs ar Madžu pa priekšu rādījām ceļu. Rezultātā mums ir beidzot pašām sava kompānija, kas sastāv no lietuviešiem un čehiem. Tomēr vairāk vai mazāk mums nodibinājies ciešāks kontakts ar divām leišu meitenēm, tām pašām, ko jau esmu vienreiz pieminējusi. Viņas sauc Milda, bet otras vārds ir visai savdabīgs-Giedre. Pavadījām laiku bārā, sēžot mīkstos spilvenkrēslos, pļāpājot un jauki pavadot laiku. Vakara kulminācija bija kāds puisis, kurš pēkšņi sāka spēlēt klavieres. Tas bija pasakaini skaisti, jo visa mūsu grupiņa apklusa un sapņainām acīm vērās pianistā. Pēc pāris gabaliem viņam pievienojās vēl kāds džekiņš, kas sāka piedziedāt pavadījumam. Tā teikt privāts koncerts.

Ejot prom, iepazināmies arī ar divām poļu meitenēm, kas mācās šeit medicīnu. Tā kā viņas šeit nevienu nepazīst, uzaicinājām viņas pievienoties mums rītvakar. Jā, rītvakar briest pamatīgs baļļuks. Tauta iziet ielās, un beidzot neesam tikai divas vien.

Notiek arī tā

Pēdējās divās dienās nekas ļoooti ekstrēms nav atgadījies. Pamazām iejūtamies mācību vidē. Vakar mums bija divas lekcijas, toties šodien bija paredzētas veselas 5. 

Vakar rīts sākās ar Vadības grāmatvedību, kur sajutos kā bērnu dārzā, jo vairāk vai mazāk, mums šī viela jau bijusi, un jutos kā zīdainis, kam māca pateikt "mamma". Domājams, ka šis priekšmets būs vairāk kā viegls. Testos pat drīkstam izmantot visus materiālus, tai sakaitā arī pc. Tomēr šīs lekcijas laikā atgadījās arī kas interesants. Klases telpā bija atvērts logs, pa kuru nepārtraukti plūda iekšā ielas trokšņi, neļaujot normāli saklausīt pasniedzēju. Tad mūsu grupas vienīgais leišu džekiņš sadūšojās, piecēlās un gāja aizvērt logu. Vispirms viņš braši cīkstējās ar aizvilktajām žalūzijām, kas bija priekšā atvērtajam logam. Kad žālūzijas bija pastumtas malā atklājās šokējošs skats-mums nemaz NAV loga. Tad lūk kādā klasē mācamies :D

Nākāmā tās dienas lekcija bija European Union Law, jeb "ES likums", kur jutos patīkami pārsteigta. Šo priekšmetu mums pasniedz viena no skolas svarīgakajām personās, precīzu amatu neatceros. Tāda glauna pusmūža sieviete ar izsmalcinātu ģērbšanās stilu un valodu. Viņa kā izrādās pabijusi arī Rīgā, un šeit viņai ļoti paticis. Bijām sākotnēji noskaņojušās mācīties sazin kādus tur likumus, bet šīs priekšmets mums vairāk mācīs to, kā virzīt savu uzņēmējdarbību Es merogā, kā pasargāt savas intereses un panākt sev vēlamums lēmumus.

Vakar pie miera devos sev neraksturīgi ātri, jo agrā celšanās dara savu, grūti sevi pieradināt pie jaunā režīma.

Pēdējos pāris vakarus mūsu logos no sētas puses nepārtraukti tiek kaut kas mests. Šitādu cūcību veic mūsu pretējās puses kaimiņi-vāciski runājoši puiši. Kā izrādās viņi vēlas tikai pierunāt mūsu mazo itālieti, kuras logs atrodas sētas pusē, doties iedzert pa glāzītei. Bet viņa, kā jau aizņemta meitene, ignorē šos uzaicinājumu, un tā nu turpinām tik apmētātas. 

Šis rīts-viena vienīga skriešana. Pa galvu pa kaklu, lai tikai kārtējo reizi nenokavētu. Nav jau VeA, kur līdz klasei labi, ja dažas min. Šeit mums jārēķinās ar pamatīgām cilvēku straumēm, kādu nobrukušu eskalātoru un metro kavēšanos. Tad vēl jācer, ka iemaldīsies pareizajā tunelī, lai iznāktu ārā pareizajā vietā utt. Tad nu ar dažu minūšu kavēšanos, aizelsušās no skrējiena augšā uz 4.stāvu pa trepēm, esam sasnieguši klases telpu. Ienesamies iekšā un pārsteigumā secinām, ka esam vienīgās. Nav ne kursa biedru, ne pasniedzēja. Neko,-apsēžamies un štukojam, kas par problēmu. Vai nu telpa nav īstā, vai arī tik tiešām visi izvēlējušies iet uz A daļas lekcijām, kas ir otrdienās. Tad sanāk, ka šajā grupā esam divas vien, un mums bezmazvai būs privātlekcijas. Jau 20 min nekas nenotiek. Satraukums aug- ejam ārā skatītis, kas notiek. A tur uz galdiem pakaļas atstutējušas stāv trīs lietuviets, kas nemaz  ar nav no mūsu grupas. Arī viņas gaida pasniedzēju. Vēl pēc brītiņa divas no viņām dodas noskaidrot, kas noticis. Galu galā izrādās ka pasniedzēja nemaz nav skolā un lekcijas nenotie. Jūtamies mazliet vīlušās un dusmīgas, ka tik agri cēlušās. Šobrīd sēžam dzīvoklī un drīz dosimies uz nākamajām lekcijām.

Graustu rajons

Tātad tagad par reāli notiekošām lietām. :D

Vakar ar Madžu beidzot bijām pakaļ savām metro kartēm. Un atkal nācās gaidīt rindā, kas ilga aptuveni h, bet nonākušas gandrīz līdz lodziņam atskārtām, ka kartes dala BEZ rindas. Atkal, protams ,ar to izcēlāmies. Bet, kad bijam saņemušas savas kartes bez rindas, sapratām, ka lai tās uzpildītu-mums atkal jāstājas rindā. Nospļāvāmies, samaksājām ekstra biļeti un braucām uz citu metro staciju, lai uzliktu uz kartes naudu bez rindas. 

Uz Liberdada ielas uzskrējām virsu Harija Potera bandai. Jā, Lisabonā šobrīd pa ielu pārvietojas mazi studentu pulciņi, organizējot iesvētības un viņi mats matā tērpušies kā Harijs-tumšos garos apmetņos. Tad nu viens tāds bariņs mūs notvēra un lūdza ziedot naudu kaut kādam tur mērķi, un kad bijām iedevušas, šamējie apstājās ap mums un sāka dziedāt. Nezinājām kā īsti reaģēt. Noklausījušās dziesmu devāmies tālāk.

Tātad turpinājums. Nokārtojušas visas formalitātes un tā tālāk, izdomajām atkal doties izpētīt pilsētu. Mums ir karte, kurā norādīti tuvumā esošie apskates cienīgie objekti, kurus tad arī nolēmām apmeklēt. Bet kā par nelaimi vai laimi, karte tika aizmirsta mājās un tā nu gājām kur acis rāda. Kaut arī pārgājiens nebija no vieglajiem, jo pārvietoties Lisboa nozimē - kāpt vai nu augšā vai šļūkt lejā, reti kad izbaudīt horizontālu stāvokli, pabijām visinteresantākajās vietās. Nonācām gan graustu rajonā, kur nejutāmies diez ko omulīgi, gan izbaudījām vietējo portugāļu dzīvi. Staigājām pa ieliņām, kuras pilnas patiesas dzīvības, ar savu garšu un smaržu. Tās diezgan krasi atšķiras no rajona, kur mitināmies šobrīd. Tur redzama gan izžauta veļa, gan putnu būrīši logos, pa kādai papardei pie durvīm. Vietējā sabiedrība pulcējas pie māju kāpņu telpām vai vietējos parciņos. Bērni rotaļājas uz ielām un mammas skaļi kaut ko pārspriež savā valodā. Tuvojoties vakaram un knapi velkot dzīvību, nospriedām, ka laiks beigt ekskursiju un doties uz Colombo lielveikalu iepirk paiku un vēl šo to. Dažas bildes no šī mūsu pārgājiena arī apskatāmas sadaļā "Acīm tīkamais".

Par šodienu:

Nemaz negribu par šodienu domāt, jo pēc 4 mēnešu brīvdienām beidzot sākušās mācības. 7.30 jau bijām uz ielas ceļā uz ISCAL. Tika agri laikam pirmoreiz šeit esam ārā. Pilsēta, gaismai austot, iekrāsojās patīkami sārtos toņos un gaisā bija jūtams veldzējošs vēsums. Mūsu pirmā lekcija ilga vien nieka 20 min, jo pasniedzēja palaida mūs ātrāk, tad nu devāmies uz mājām, lai dotos čučēt tālāk, jo nākamā lekcija tikai 15.30. 

Bet galu galā bijām atkal nofeilojušas, jo izrādās, ka lekcija tomēr sākusies jau 14.00. Visi jau bija ieradušies, izņemot mūs, pārvarējām kaunu un gājām iekšā. Mūs jau no paša sākuma sagaidīja "joka" tests, kurā, protams, pat es mācēju izgāzties. Un, protams, palikām atmiņā mūsu pasniedzējam, kurš lūdza man uz jautājumiem izteikties garāk, jo pārāk īsas atbildes neliecinot par manu inteliģenci. Man bija vien 2 teikumi,  kamēr citiem gandrīz jau vesela A4 lpp. Un vēl kas- mūsu grupā, tāpat kā Norvēģijā un Grieķijā ir īsta lietuviešu invāzija. Cik dzirdēju mūsu grupā ir tikai 3 igauņi, slovāks, 5 poļi, 2 spānietes un pārējie laikam tad arī ir tie lietuvieši.

 

Bet manas neveiksmes šīs dienas garumā turpinās. Ejot skolā uz pagrabstāvu, apciemot WC, pamanījos sāpīgi piezemēties uz dibena un pašļūkāt pa pakāpieniem. Esmu tiekusi pie vēl viena ziluma, kādu laiku laikam peldkostīmu nevarēšu vilkt, savādāk cilvēki padomās, ka Madža ar mani rupji izrēķinās.

Fakti par:

* šeit ir ļoti daudz aklu cilvēku

* ļoti daudz cilvēku ar breketēm

* ļoti daudz cilvēku ar lauztām ekstremitātēm, bet ņemot vērā Lisabonas ģeogrāfiskās īpatnības, tas nav brīnums

*Katru dienu sastopam simtiem vīriešu uzvalkos.

*Tikpat kā nav kaķu uz ielām-salīdzinot ar LV

*nerakstīts likums-uz slīdošajām trepēm jāstāv labajā pusē, jo arī šeit valda dzīva satiksme

Kamelotas sala

Piedzīvojumi turpinās un uzņem apgriezienus. Vakar ar Madžu piedzīvojām filmas cienīgu sižetu. Pēc pusdienām nolēmām, ka jāsāk darīt, kas jēdzīgs, un jādodas uz pludmali. Tā nu izrakājām savus bukletus, un citu cilvēku dotās piezīmes, lai noskaidrotu ceļu uz tuvējo pludmali. Kā izrādās Pango Doce pludmale atrodas 15 min braucienā Lisabonas piekājē. Tā nu ar 28. tramvaju devāmies pretī nezināmajam. Nonākušas pludmalē sapratām, ka arī šeit cilvēku ir tikpat , cik vakaros uz mūsu ielas-milljoniem. Bet nav jau brīnums, ja arā turpat vai 30 grādi. Devāmies gar okeāna krastu uz priekšu, meklēdamas vietiņu, kur piemesties. Tā ejot nonācām līdz laivu piestātnei, kura slīga baltu buru jūrā. Jahtas-lielas, mazas, greznas un pieticīgas. Pamanījām, ka pie viena kuģīša pulcējas vairāk cilvēku kā tam normāli vajadzētu būt. Protams, devāmies noskaidrot, kas un kā. Izrādās, tas ir sabiedriskā transporta kuģītis, kas vietējos tūristus vedā uz vietējo Kamelotas salu. Tas ir apmēram 40 min brauciens, kura laikā cienā gan ar uzkodām, gan piedāvā pa ceļam apskatīt klinšaino pasakaini skaisto piekrasti, kur ar kājām tikpat kā neiespējami tikt. Biļete maksāja 15 eur un mēs vēl ilgi šaubījāmies, vai gribam tādu naudu tērēt, bet vēlēk izrādījās, ka tie ir mani vislabāk iztērētie 15 eur ever. Tā nu izstāvējušas rindu uzkāpām uz kuģīša, kur mūs laipni sagaidīja ūsains kapteinis. Pietrūka vēl tikai papagaiļa uz pleca.

Brauciens līdz salai bija pasaka. Okeāna vējš veldzē ādu, virs galvas lidinās kaijas un visapkārt mātes dabas brīnumu pasaule. Bija žēl pamest kuģi, bet bija pienācis laiks doties uz Kamelotas salu. Un tas bija vēl viens tās dienas neaprakstāms piedzīvojums. Kamelota ir kā savvaļas dārzs, ar dabiski veidotām terasēm un cilvēku ieviestiem soliņiem, skaistu pludmali. Sala nav liela, stundas laikā, kā mums gide pastāstīja, varot to mierīgi apiet no vienam galam līdz otram. Salas centrā atrodas vēsturiskas baznīcas drupas. Agrāk te esot bijis mazs ciematiņš, kas mauru uzbrukuma laikā esot nopostīts. Vienīgā, kas palikusi par tā laika liecinieci, ir šī baznīca, vai vismaz tās atliekas. Īpatnēja smarža mūs pavadīja visu ekskursijas laiku, gide teca, ka tās esot vietējās savvaļas puķes, kas esot piejamas tikai uz vietējām salām, jo citur neesot tām piemērota klimata. Smarža tāda saldeni rūgta, kaut kas līdzīgs jasmīnam.

Kamēr pārējie tūristi sev brīvo laiku atvēlēja sauļojoties, mēs ar Madžu nolēmām doties dziļāk salā,lai atrastu nelielo ūdenskritumu, par kuru arī uzzinājām no mūsu gides Patrīcijas. Tā nu devāmies iekšā feju paradīzē. Ik pa laiciņam no nekurienes uzradās kāda skaista skulptūra, es jau laikam teicu, ka portugāļi ar tādām te apsēsti. Galu galā tomēr atradām ūdenskritumu, kas bija apmēram kādus 8 m augsts. Gribējām nopeldēties bet ūdens bija ledus stindzinoš, tadēļ izlēmām tikai pasauļoties. Un pat nepamanījām kā laiks aizskrēja, līdz Madža saka, ka varbūt laiks tā kā doties atpakaļ. Un kā vēl bija laiks! Nonākušas piestātnē atklājām, ka esam palikušas vienas, pēdējais tā vakara kuģis bija pametis piestātni. Bijām vienas iesprostotas uz salas. Teikšu godīgi, iekšēji sakās pamatīga histērija, biju gatava mesties peldus. Bet tā vietā Madža mani sapurnāja un devāmies izlūkos, nezinot ko pat īsti meklējam. Uzgājām apsarga būdiņu, kas it kā apsargā šo salu. Tātad šeit kādam tomēr jābūt! Sākām saukt un jā, pēc brīža no krūmiem izlīda dīvaina paskata vecis apsarga formā. Nu omulīgāk nekļuva ne par mata tiesu. Un šamējais diezko angliski arī neprata. Tā nu mēģinājām skaidrot, kas noticis, bet tas pat muļķim bija skaidrs-divas meitenes vienas uz salas. Viņš mūs aicināja būdiņā, tikām vēlējos mesties uz salas otru galu. Bet savaldījos un sekoju apsargam. Viņš izvilka kaut kādu dīvainu verķi, kas laikam bija rācija un sāka kaut ko savā valodā bļaustīties. Beigu beigās saruna beidzās ar Obrigado (paldies) un pēc sejas izteiksmes sapratām, ka mūsu problēma atrisināta. Bet ne gluži tā kā bijām plānojušas.

Izrādās viņs sazinājies ar tuvumā esošajām jahtām, un viena piekritusi mūs uzņemt un nogādāt krastā. Tā pēc 20 min pie salas noenkurojās lielākā un skaistākā jahta kādu jebkad esmu redzējusi. Tās sānus rotāja vārds-Morgana. Tā nu uz jahtas mūs sagaidīja neliels smaidoš cilvēku bariņš, kas par laimi saprata angliski. Mēs izskaidrojām savu bēdu stāstu un šamējie sāka smieties. Jahtas kapteini sauca Gajus. Cik sapratām viņš un viņa ģimene bija devusies nelielā izbraukumā, lai apmeklētu kaut kādu tur festivālu. Tikām iepzīstinātas ar viņa sievu Mariu, meitu Lukrēciju un viņas bērniem- Semu, Merlinu un Augustīnu. Jaunākajam semam varēja dot kādus 14. gadus, bet Merlins un Augustīns bija kaut kur mūsu vecumā. Atmosfēra uz jahtas šķita omulīga un cilvēki jauki un pieklājīgi ar labu humora izjūtu. Irādās Gajus ģimene jau paudzēs nodrabojas ar vīna ražošanu, viņam pieder vienas no lielākajām vīnogu plantācijām Portugālē. Tad jau nav brīnums, ka tāda jahta. Un barčiks uz jahtas arī labu labais, tikām cienātas ar dažādiem vīniem. Tas beidzās ar to, ka Madža gandrī pārvēlās pāri bortam pie delfīniem. Jā, arī delfīni iekļaujas šajā stāstā kaut arī tikai uz nelielu brīdi. 

Lukrēcija un Merlins mums piedāvāja divas iepējas-vai nu viņi mūs nogādā Pingo Doce pludmalē vai arī mēs dodamies viņiem līdz un kaut kādu tur festivālu. Protams, ka devāmies uz festivālu. Un pasaka turpinās. Noenkurojamies nelielā ciematiņā kura vārdu pat izrunāt nemāku, kaut kas uz S burta. Jau pa gabalu dzirdama bungu dunoņa un ritmiska mūzika. Kopā ar Gajus ģimeni dodamies uz ciemata centru, kas staro lāpu un lukturu gaismās. Pat nepamanīju, ka jau iestājusies nakts. Tiekam uzlūgtas uz deju, un laižamies ar Madžu, kurai jau reibums manāmi mazinājies, vienotā dziesmas plūsmā. Nekad nebūtu iedomājusies, ka mazais Sems ar tādu spēku var tevi griezt no vienas puses uz otru, jutos kā uzgriežamais vilciņš. Tikām Augustīns kaut kur pazuda ar Madžu un es paliku ar pārējiem. Bet kaut kā neskumu, jo ne brīdi nebija garlaicīgi. Rīta gaismai austot un sāpošām kājām tikām nogādātas mājās. 

*Pārāk labi, lai būtu patiesība? Tieši tā, viss šis rakst bija veltīts jūsu uzmanības noturēšanai un tam lai nomaskētu divas garlaicīgas dienas. :D

Murgs ielas garumā

Vakardiena atkal sākās ar vizīti bankā. Šoreiz, lai atvērtu Madžai kontu. Mēs jau tur sajutāmies kā savējās-visi mūs pazīst un tikām apkalpotas ārpus darba laika. Nosēdējām pļāpājot ar baņķieri vairāk kā stundu. Iedomājaties-tā vietā, lai mēs runātu par konta atvēršanu, mums tiek zīmēta karte, kā nokļūt vakarā uz foršākajiem baļļukiem. Un tas jau vēl nav viss-baņķieris apsolīja mūs pirmdien sagaidīt ar paša izveidotu sarakstu ar vietām, ko mums vajadzētu apmeklēt. Es jau laikam vienreiz minēju, ka portugāļu vīrieši ir ĻOTI laipni. :D Mazliet biedē apziņa, ka viņam ir mūsu telefona nr. un adrese, bet mēs savukārt vismaz zinām ,kur šamējais strādā.

Pārrodoties mājās pagatavojām gardu maltīti. Bet, kad pienāca trauku mazgāšanas brīdis, saskārāmies ar nepatīkamu smaku-gāzes noplūdi. Atvērām logus un gaidījām, kas notiks. Godīgi sakot, mums nebija ne jausmas, ko iesākt, jo pazvanīt vietējam gāzmeistaram, kura nr. mums bija atstāts, nevarējām, jo mūsu vietējie nr. vēl nav aktivizēti. Bet galu galā, noplūde beidzās, tāpat kā sākusies-mistiski. 

Tad nāca sos zvans mūsu meistaram Kārlim, kurš kā jau vienmēr mums palīdzēja atrisināt šķietami neatrisināmus jautājumus ar datoriem. Šoreiz Madžai bija nobrucis internets, un caur skype mēģinājām risināt šo problēmu. Izdevās. Bet tas prasīja arī pamatīgu vēderpresīti, jo bijām pārsmējušās līkas. Tas tik bija vareni-mēģināju iepūst savā datorā, bet tā vietā piespļāvu. Garš stāsts. :D 

Un tad jau vakars arī bija klāt. Pēc pusnakts lavījāmies arā, lai dotos pa noradēm uz pasākuma vietu. Gājam un nonācām zem tilta, kur kāda vietējā grupa sniedza diezgan vērā ņemamu koncertu. Mūzika bija visai primitīva-ritmiska, brutāla, bet spēcīgi iekustināja mūsu gurnus. Kājas pašas nemitējās sist līdzi bungu ritmiem. Pastāvējušas labu brītiņu, šeit nospriedām doties un Erasmus corner, lai satiktu sava vecuma cilvēkus. 

Un tad sākās murgs:

Mūsu iela, un citas ielas ap mūsu ielu bija pārblīvētas ar cilvēkiem. Un ar pārblīvētas es domāju, ka mums fiziski nācās sadoties rokās un lauzt ceļu cauri pūlim, mēģinot neuzdurties uz kādas cigaretes gala vai neapliet sevi ar alu. Tāda sajūta it kā tu būtu Prāta Vētras koncertā un mēģinātu nokļūt pie skatuves. Es jau smējos, ja izlektu pa mūsu istabas logu, visticamāk piezemētos uz cilvēku galvām, jo šiem vienkārši nebūtu kur mukt. Tā mēs lauzāmies cauri uz "stūrīti". Pakavējušās tur, sapratām, ka mūsu paziņas šeit nav manāmas  un nolēmām doties atpakaļ. Šoreiz lauzt ceļu uzzņemos es. Pēc kāda brītiņa Madža mani aptur un saka, ka ja mēs gribot iepazīties ar cilvēkiem, tad vismaz jamēģina dot tiem iespēju. Jo kā izrādās, laužoties cauri pūlim, pat neesmu pamanījusi, ka kād vēlas ar mums iepazīties. Tā nu apsolīju, nākamreiz piestāt. Un nepagāja ne 5 min, kad jau tikām pārtvertas. Mūs apturēja divi portugāļi, ar ko uzsākām tā vakara garāko sarunu. Izrādās, ka šie vasarā bijuši LV un Lietuvā. Tad nu mums tika rādītas bildes mobīlajā tel. un slavēta Rīga un tās klubi. Šiem interesēja arī kāpēc Rīgā tik populāra figūra ir melnais kaķis, uz ko nemācējām atbildēt. savukār viņi mums pastāstīja kapēc Lisboa tik bieži sastopams gailis, gandrīz katrā suvenīru veikaliņā. Izrādās tas saistīts ar kādu leģendu vai parunu. Par to, ka ja kād melo, tad gailis sāk dziedāt, vai kaut kā tā. Tā jau bija interesanti parunāt. Tikām uzaicinātas doties šodien ar viņiem uz pludmali, bet viss beidzas ar to, ka tad, kad Madža centās skaidrot mūsu situāciju ar telefoniem, šie domāja, ka mēģinām viņiem iesmērēt feiko nummuru. Vārds pa vārdam un jau tikām uzaicinātas tālāk doties uz bāru, kas mums gluži nebija pa prātam. Viens no draugiem izrādija īpašas simpātijas Madžai kā rezultātā nonācām pie secinājuma-jātiek prom! Bet kā?

Visi kopistiski sākām lauzties pūlī, lai tiktu uz bāru, un tad radās arī izdevība-viņi atpalika, un mēs vienkārši paņēmām vagu, sākām līkumot starp cilvēkiem un pazudām pirmajā sānieliņā. Atdzīšos, bija bail skatīties atpakaļ, bet veiksmīgi aizšmaucām. Tad nāca smagais atpkaļceļš uz mājām, kur atkal galvenais šķērslis bija cilvēku pūlis, bet galu galā veiksmīgi nonācām savās gultiņās.

Atpakaļ uz skolu

Šodien pa galvu pa kaklu nesāmies uz skolu. Lai gan tikšanās bija norunāta tikai 15.00- mēs, un ar to domāju sevi, nevarējām laicīgi izčammāties. Lai atstātu uz skolas administrāciju kaut cik vērā ņemamu iespaidu, atminoties iepriekšējo tikšanos, savā nelielajā lupatu kaudzē izraku savu vienīgo zolīdo kleitiņu. Bet ak tavu nelaimi, vienīgās piemērotās kurpes - uz papēžiem, nu neko-iespaids taču jāatstāj! Bet Lisboa un augstpapēži ir tas pats, kas uz koka kājām staigāt pa ledu. Bet galu galā tiku sveikā cauri tikai ar dažām tulznām.

Universitātē ieradāmies ar novēlošanos, jo mūs pa ceļam vēl aizkavēja vakardien satiktais baņķieris. Stulbums-izrādās, ka man iedotā karte vēl nemaz nav aktivizēta, un šobrīd mana nauda ir kaut kur pa vidu starp diviem kontiem. Būs jāgaida līdz otrdienai. 

Skolā:

Nezinu, ko īsti biju gaidījusi, bet viss galu galā atrisinājās pavisam vienkārši. Mūsu statuss bija noskaidrots, un mierīgi varējām turpināt būst vienkārši studenti. Mazliet nepatīk izvēlētais stundu saraksts, jo dažas programmas izņemtas arā un vietā pieejamās nav gluži tas, ko vēlējos- nu grāmatvedība jau nu noteikti. Pirmdienas mums būs brīvdienas. Kā uzzinājām, skolā iespējams papusdienot par nieka 2,40 eur, un arī grāmatas mums nebūs jāpērk.  Mūsu tikšanās moments bija īss, pat nepaspēju aplūkot pārējos kursa biedrus- visi izklīda kur nu kurais. Palikām tikai mēs ar Madžu un 2 lietuvietes atkal, bet šoreiz mūsu vecuma. Tad nu mēs četratā  ar vienu portugāļu izpalīgu pildījām dokumentus, lai tiktu pie metro kartēm. Bet no skolas tik ātri aizmukt nespējām. Nācās sagaidīt mūsu LV koordinātorus. Un portugāļu, īpaši vīriešu, viesmīlība ir vairāk kā nepieciešama. Ja tu kaut ko pajautā-tev tiek uzreiz atrastas desmit dažādas atbildes, bildes un viss, ko tu vēlies vai nevēlies. Domāju bus interesants mācību semestris.

Mūzikas diena:

Šodien visās malās Lisboa cilvēki muzicē. Iznākot no metro mūs sagaidīja jauniešu bariņs uniformās spēlējot dažādus instrumentus. Savukārt ejot pa Liberdadas ielu, kas ir apmēram tas pats, kas Rīgā Brīvības iela, uzgājām brīvdabas koncertu. Kur 3 jauni puiši spēlēja uz skatuves ģitāras un dziedāja kā eņģeļi. Piepūlcējāmies pārējo ļaužu bariņam un kopistiski labu brīdi izbaudījām piedāvāto daiļradi. Grūti iedomāties, ka no tik jauniem cilvēkiem ( solistam varēja dot 15 gadus) var nākt tik nobriedusi balss.

Jau ceturtā diena

Šoreiz tā īsumā par vakardienu. Bijām beidzot aizgājušas uz banku, lai atvērtu vietējo kontu, jo savādāk sanāk ļoti dārgi katru reizi izņemt bankomātos naudu, un ne visur arī manu Visa pieņem, tāpēc apmeklējām erasmus studentiem draudzīgo BPI banku. Šeit atvērt kontu daudz sarežģītāk, jo tiek uzdoti vesels lērums, manuprāt, nevajadzīgu jautājumu. Toties karti gan jau tu dabū tai pašā dienā, nav jāgaida nedēļa kā LV. Man lieti noderēja mana apdrošināšanas polise, jo tur uzrādīta mana adrese LV, kas šiem arī bija tik nepieciešama un tādejādi izvairījos no liekām klapatām.

Mūs apkalpoja jauns baņķieris, kas vislaik šausminājās par mūsu īsajiem vārdiem. Iedomājaties-man ir tikai divi- vārds un uzvārds, kamēr viņam pašam esot veseli septiņi tādi. Puisis kā Madža pamanīja, šķita visai uztraucies tiekot pie tik svarīgiem klientiem kā mēs. Viņš arī visai uztraucās par mūsu drošību un ieteica turēties no Portugāļiem pa gabalu, jo vņa vārdiem-šie esot ļoti gudri. Nu lai nu būtu :D  Tā nu man tagad ir oficiāli atvērts konts Portugālē un pamazām visu naudiņu sūtu uz turieni. 

Uztaisījām arī fotosalonā bildes priekš dokumentiem. Sen man neviena fotogrāfija ar manu feisu tādā palielinājumā nav tik ļoti patikusi, kā šī. Nospriedām ka tā fotogrāfe tomēr prot savu arodu kā pienākas.

Un tad vēl uzgājām veselu lērumu veikaliņu, kur par smukām cenām var iegādāties dažādas drēbes. Piemēram par 17 eur var iegādāties tīri smukus džinsus. Un atradu arī savu favorītu-kādu indiešu stila veikaliņu, kur apģērbi-jo krāsaināk jo labāk. Fonā skan patīkama mūzika, un apkārt jūtams viegls vīraka aromāts. Jau noskatīju vienu kleitiņu, ko labprāt iegādātos. Te Lisbo ir tādi veikali un preces, ko LV nekad nedabūt, bet saproti, ka nav prāta darbs tagad skriet un visu pēc kartas pirkt, jo beigās attapsies un dzīvosi tiešām uz mandarīniem. Bet maz pamazām...

Nakts uzdzīve

Jā, jau iepriekšējā bloga ierakstā minēju, ka mums ar Madžu iepriekšējam vakaram bija paredzēti lieli plāni. Tā teikt mūsu pirmais iznāciens sabiedrībā, jo līdz tam bijām iepazinušas tikai Patriku un Alesandru. Mūsu mazā itāliete, jo augumā viņa ir prāvu tiesu īsāka par mani, lielām brūnam acīm un skaistiem, bieziem čirkainiem matiem. Jauks cilvēks. Tad nu viņa mūs uzaicināja pievienoties savai kompānijai un doties uz Music box - tas ir tāds kā klubs zem tilta, kur katru 2dienu tiek rīkoti pasākumi erasmusiešiem. Bet pirms došanās uz turieni, mums nācās apmeklēt Erasmusiešu stūrīti jeb "Erasmsu corner", kas atrodas 10 min gājumā tālāk pa mūsu ielu. Nezinu tieši precīzo iemeslu, kāpēc vienmēr tieši te, bet šeit katru vakaru pie viena vienīga bāra veselā bāru jūrā satiekas simtiem erasmus studentu, lai kopīgi "iesildītos" pirms došanās nakts dzīvē. Tas ilgst apmēram līdz 2-3.00 pa nakti, līdz tiek slēgti bāri. Biju apmulsusi no lielā cilvēku daudzuma. 

Pirmo satikām mazās itālietes draudzeni, kas mums diemžēl ne visai iepatikās, jo viņai cauri jaucās tāds kā brutālisms un skarbums. Viņa īsi un skaidri noprasīja kā mūs sauc, no kurienes, esam un tad viņas uzmanības limits bija izsmelts. Nonācām mazliet agrāk, nekā parasti pieņemts līdz "stūrītim" un tādēļ pagājām dažus metrus tālāk līdz pasakainam mazam parciņam, kas vairāk atgādināja balkonu, no kura pavērās pasakains skats uz naksnīgo Lisabonu. Tikām uzcienātas ar vīnu, un tā nu baudījām vakaru un ik pa brīdim sasveicinājāmies ar kādu jaunpienācēju, kam tikām stādītas priekšā. Vakara gaitā izskanēja tādi vārdi kā Frančesko, Frederiko, Marčello un citi, bet ticiet man, tos visus iegaumēt un saistīt ar kādu konkrētu seju ir tik pat kā neiespējami. Kamēr gaidījām pārējos mazās itālietes draugus, satikām arī vienu leišu meiču, ar kuru tā jauki parunājām. Jā, svarīgi arī peiminēt, ka lielākā daļa vakar sastapto cilvēku bija vai nu itāļi vai spāņi, kas vairāk vai mazāk sarunājās savā valodā, tādēļ ne visu sapratām. Tāpēc bija vēl jo patīkamāk aprunāties ar lietuvieti angļu mēlē. 

Kad mūsu kompānija bija salasījusies, kas sastāvēja no mums ar Madžu, mazās itālietes, brutālās lēdijas un diviem citiem itāļiem mēs devāmies atpakaļ uz "stūrīti". Un atkal jau sākās jaunas sapazīstināšanas. Tu stāvi milzīgā ļaužu barā, kur tev ik pa laikam kāds pienāk, paspiež roku, un saruna sākas. Tāpāt kā pie galda ir savi nerakstīti likumi, tāpat arī šeit. Viss notiek apmēram tā : tu paspied kādam roku, nosauc savu vārdu, attiecīgi uzrunātais savējo. Tad seko dzimtenes pieminēšana, pēc tam jautājumi par izvēlēto mācību programmu un skolu, tad pa vidam vēl izmet kādu komentāru par valodu, vai ko citu. Šeit iepzīties ir tīiik vienkārši. Cilvēki atvērti, komunikabli. Tikām iepazīstinātas arī ar vienu spānieti, kas perfekti runāja itāliski. No viņas uzzinājām šo to vairāk par tāda veida pasākumiem, un kārtību. Tu stāvi malā un noskaties kā visi savā starpā apskaujas, atvadās, sarokojas, smejas un priecājies būt daļa no tā. Tomēr, lai sasniegtu tādu atbrīvotību kā itāļi, man vēl pamatīgi jāšķaida savas vēsās latviešu asinis. 

Protams, visus vienojošais elements ir arī kokteiļglāzīte tavās rokās. Arī es bez tās neiztiku, Madža noprovēja ko jaunu, un šķita tiešām garšīgs, es paliku pie pārbaudītām vērtībam-Meijito. 

Nākamais piedzīvojums bija došanās un Music box, kur ja tas vien iespējams, bija vēl vairāk cilvēku, tik pārbāztu vietu laikam vēl nekad nebiju redzējusi. Tur cilvēki nevis dejoja, bet boksējās ar elkoņiem un citām eksremitātēm, lai tikai nostāvētu kājās. Šeit nācās arī rupji pagrūst savu sirdsapziņu, jo klubā iekļuvām apejot rindu jeb brutāli izlaužot ceļu rindas priekšgalā, tas tik bija izaicinājums manai vainas apziņai. Ilgi šeit neuzkavējāmies, jo mums ar Madžu tas bija mazliet par "saspiestu" tādēļ pēc 3.00 jau bijām atpakaļ dzīvoklī. 

Tā nu beidzās mūsu nakts piedzīvojumi.

* Mūsu kontā ir arī viens uzaicinājums doties rīt sērfot.

Pūšoties

Šodiena tāda mazliet izčakarēta, jo vakar saņēmām vēstuli no Paulas, par to, ka viņa šodien ieradīsies pēc īres maksas, bet neprecizēja cikos, un uzzvanīt viņai arī nevarējām. Tādēļ visu dienu turējāmies istabas tuvumā, lai nepalaistu šamējo garām. Bet galu galā ap 21.00 sagaidījām viņas asistenti, kam adevām naudiņu un iztaujājām vēl par šādām tādām lietām. Cerams tiksim pie gludekļa un mīkstā spilvenkrēsla.

Rītu pavadīju sēžot pie neta, un dusmojoties uz savu datoru, kas pekšņi izdomājis izdvest skaļas skaņas un uzkarst, par spīti tam, ka pirms kādiem 2 mēn biju aiznesusi to iztīrīt. Nu riktīgs muļļa, varbūt lidojums, spiediens nabadziņu ietekmējis ne visai labvēlīgi. Bet nu ceru, ka 4 mēn vēl kopā pārcietīsim, līdz nākamai tīrīšanai...

Vēlā pēcpusdienā bijām aizgājušas tepat aiz stūra uz Erasmus biroju pēc informācijas un "Sveiciena pakas". Nogaidījām rindā gandrīz h, ko pavadījām liederīgi-aprunājot apkārtējos erasmusiešus, mēģinot uzminēt no kurām valstīm viņi nāk un lasot pieejamos bukletus. Tā uzzināju, ka Bairro Alto rajonā, kur dzīvojam ,ir ap 200 bāru, un tas ir visai ievērojams un populārs rajons. Šī ir arī vieta, kur var izpausties  jaunie modes mākslinieki, un te pieejami dažādi apģērbu veikali. Izstāvējušas rindu, devāmies aprunāties ar informatīvo satsāvu un nokārtot erasmus identifikācijas kartes, pateicoties kurām mums pieejamas dažādas atlaides, un tā ir arī caurlaide pasākumos, tādos, kā piemēram šodien, uz ko vēl tikai dosimies.  Diemžēl, man vēl nepieciešams foto, lai karti pabeigtu, bet to visticamāk nokārtošu rīt. Mūs izprašņāja, kur dzīvojam, kādos apstākļos. Kad pateicām cenu, ko maksājam, šie nosprieda, ka dzīvojam kaut kādā bomžatņikā., jo normāli skaitās, ja tu par istabu maksā sākot no 200eur. Bet cena atbilstoša atbildības līmenim, tāpēc par to klusēšu.

  Jā, šodien ar mūsu kaimiņieni Alesandru dosimies izklaidēties uz kaut kādu klubu erasmusiešiem, kas atvērts tikai no 1.00 naktī. 

Vispatīmakā dienas daļa izrādījās vakariņas, ko pavadījām virtuvē pļāpājot ar kaimiņiem. Runājām par veģetārismu, ceļojumiem un to, cik kritiska ir mūsu ētgriba, šeit ierodoties. Gan Patriks, gan Alesandra nokritušies svarā, un arī es jūtu, ka saule mazina rīšanas refleksus-ēd, tāpēc, ka jāēd, nevis tāpēc, ka gribas. Atrodoties šeit, dienu no dienas nākas lauzt kaut kādus ierūsējušus stereotipus. Vienmēr licies, ka Portugāle ir tā vieta, kur tu vari noprovēt patiešām gatavus tomātus, gurķus, vai citus dārzeņus. Nu tad mīļie ziniet-tie ir meli, jo tomāti te, piemēram, ir zaļi-varat iedomāties-ZAĻI! Un arī salāti un citi produkti-it kā jau vienreiz būtu lietoti. Tādēļ gribu atrast un apciemot kadu vietējo tirgu, kur paši fermeri pārdod savu produkciju.

Vakar pie mūsu loga bija apmeties viens bezpajumtnieks, kuram bija pašam savs dīvāns, ledusskapis, un datora monitors. Tiešām dīvains skats, kā cilvēks guļ uz ielas, bez kompleksiem iebāž roku biksēs un pakasa niezošās ķermeņa daļas. Gribēju šo kuriozu iemūžināt, bet šorīt no rīta, nebija ne miņas no mūsu jaunā kaimiņa. Otrā pusē dzīvoklim mums mīt pavisam citi kaimiņi, tādi kam patīk pagalmā sanākt kopā un līdz vēlai naktij spēlēt kārtis. Man ir plāns reiz viņiem pievienoties, jo dažreiz šos paslepus pa logu vēroju, un šķiet tiešām jautri. Madža piekrita man pievienoties, ja izšķiršos spert pirmo soli, un iešu iepazīties ar viņiem. Tad jau redzēs.

*BB

Neīstā vietā un laikā

Šodiena sākās visai gausi-kamēr izčamājāmies no siltās migas, ieturējām brokastis, pasēdējām netā un spēkojāmies ar dušu, lai atsvaidzinātu savu pašsajūtu. Kad beidzot tas viss bija aiz muguras, braši devāmies ceļā, lai izpētītu mūsu universitāti ISCAL. Šoreiz iztikām bez metro, un šķērsojām to gaisa gabalu kājām, bet bija to vērts, jo metro sienas nevar salīdzināt ar tiem skaistajiem pilsētas skatiem, kas paveras visriņķī. Palēkdamās čāpojām cauri palmu alejām, garām dažādiem pieminekļiem, kas te gandrīz uz katra stūra. It kā visa Lisabona būtu ar vienām vienīgām Mildām izsēta. Un jā, dieniņa šodien arī saulaina, pat karsta... 

Satiksme te visai spraiga, un mašīnās ielu malās tiek atstātas visneparastākajos leņķos. Un sarkanie signāli uz gājēju pārejām te neko nenozīmē, visi drasē pāri pat apkārt neskatoties. Dažas ielas savukārt tādas, ka pat īsti nav skaidrs kā pāri tikt. 

Arhitektūra te raibu raibā-sākot no veciem graustiem līdz moderniem viesnīcu kompleksiem. Bet visu vienojošais elements-bruģa raksts cauri pilsētai.

ISCAL:

Nu tas ir vesels humora un pārpratuma pilns stāts. Tātad sākšu no sākuma. Mēs biedzot pēc stundu ilga pārgājiena esam nonākušas pie savas skolas, kas no ārpuses vairāk līdzinās daudzīvokļa mājai vai kādam lielveikalam, ne skolai. Tad nu stāvējām ārā un minstinājāmies, nevarot izlemt, ko darīt tālāk. Mums vēl nebija pienākusi  informācija par studiju plānu un tālākiem notikumiem, kā arī mums bija nepieciešama iepazīšanās paka, ko saņem katrs erasmus students. Tad nu nospļāvāmies un devāmies iekšā, lai uzmeklētu mūsu koordinātori, kam būtu tas gods mūs apgaismot. Pēc konsultācijas pie apsarga, kas par brīnumu visai labi parata angļu valodu, uzzinājām, kur atrodama mums nepieciešamā persona. Tad nu devāmies uz 7. stāvu, kur mūs jau gaidīja divas lietuviešu meičas. Nospriedām, ka arī viņas noteikti ir no erasmus, tikai tādas mazliet pavecākas, laikam jau maģistres. Par nelaimi, šīs tērpušās zolīdos kostīmiņos, kamēr mēs tādi pustūristi no ielas, nu nepavisam oficiāli. Tad nu beidzot satikām savu koordinātori-iepazīstinājām ar sevi, teicām, ka esam no Latvijas divas Madaras. Lietuvietes šķita tā kā atstumtas otrā plānā, sākumā arī noturētas par latvietēm. Tad nu mums par pārsteigumu tikām aizvestas uz ļoti zolīdu un greznu telpu ar garu galdu centrā. Tika pasauktas augstākās skolas amatpersonas, direktors, dekāns, profesors-bijām mazliet apstūlbušas... Pec tam tikām iepazīstinātas ar skolas stratēģiju, izglītības kvalitātes rādītājiem utt. Tas īsti nebija tas, ko gaidījām. Un tā dzima mūsos ar vien lielāka neomolības sajūta, līdz beidzot nonācām pie secinājuma, ka mēs netiekam uztvertas kā erasmus studentes, bet kā pasniedzējas vai VeA koordinātores, kam pēc plāna būtu jāierodas tikai šo trešdien. Tā nu mēs stulbi turpinājām māt ar galvu, smaidīt un izlikties par to, kas neesam. Sēžot tur pie galda, knapi valdījos, lai nesāktu skaļi smieties. Nezinu kādu seju rādīs mūsu koordinātore, kad nākamnedēļ ieradīsimies kā erasmus studentes. Un nosolījos sev, ka pie pasniedzējiem, ko šodien satikām, sēdēšu pēdējā solā, jo aiz kauna laikam būšu sarkana kā biete. Nezinu kādas mēs viņiem škitām no malas-visai jaunas un tērpušās neatbilstoši dresskodam. Bet nevaru sūdzēties-prezentācija, kaut arī nopietna, tomēr šķita interesanta, uzzinājām šo to jaunu, radās respekts pret skolu. Un ticu, ka iegūsim kvalitatīvu izglītību, lai ko arī kāds neteiktu. Šķita interesanti, ka šī skola, lai iegūtu studentu viedokļus par mācībām, izmanto tādu metodi kā "ja neaizpildīsi anketu, atzīmes neredzēsi", domāju, ka šito lietu derētu ieviest arī VeA.

Bet ceru, ka pārpratums drīz nokārtosies, jo par to informējām arī savas LV skolas koordinātores, par kurām tikām uzskatītas.

Atpakaļceļš šķita ne mazāk interesants. Maldijāmies pa dažādām sānieliņām, lai atrastu kādu pieticīgu pārtikas veikaliņu, kur nopirkt tādu ikdienišķu lietu kā maizi. Ziniet, mēs varam būt laimīgi, ka Rimi un Maximas Latvijā gadrīz uz katra stūra, jo te tāda sajūta, ka visi ēd restorānos un kafeinīcās. Un viesmīļi te laikam nav bijuši mājās, kad kaunu dalīja. Katram sava strtēģija, kā ievilkt nabaga tūristus savos tīklos- tikām dēvētas gan par eņģeļiem, gan skaistulēm utt. Protams satikām arī vecāka gadagājuma amata brāļus, kas pratās izturēties ar cieņu un padevās labprātīgi. Jutām, ka tuvojas 20.00-veikalu slēšanas laiks, tādēļ metām kaunu pie malas un pajautājām ceļu kādām vietējām meitenēm, kas uzreiz mums visu parādīja. Tā nu tiku pie savas kārotās maizes un vēl šī tā. Nopirku arī šokolādi, bet man kā šokofanātam jāsaka, ka te tās šokolādes garšo pēc "m....". Un kas attiecas uz LV izslavēto krīzi Portugālē, tad man tās šķiet bēņas, jo pie kasēm stāv pamatīgas cilvēku rindas, un gandrīz katram pircējam pārtikas grozs piekrauts līdz augšai. Dod mums tādu pārticību Latvijā. 

* Iemācījos jaunu vārdu-loja-jeb veikals
* ar labu nakti ")

Iepzīstot pilsētu

Vakar ar Madžu devāmies Kolumba cienīgā ceļojumā cauri Lisboa. Rīts sākās ar nelielu pārsteigumu-vācu puika tīrīja mūsu kopīgās telpas, kaut LV būtu tādi kaimiņi...:D Sākumā vienkārši klīdām, kur acis rāda, bet pārsvarā virzījāmies uz leju vien uz leju vien, jo pilsēta, kā, jau minēju, kalnaina. Devāmies novērtēt skatu pie upes un noprovēt ūdens siltumu, likās tīri Ok. Atradām arī labu labās suvenīru vietiņas, kur manas brošas vienkārši nobāl pret to krāšņumu, kas rodams tur. Un auskari-labāk namaz nesākšu...Un, ja Ieva šito lasa, tad zini, ka auskarus tev man būs ļoti grūti izvēlēties, jo piedāvājuma klāsts pārspēj manas iztēles iespējas :D

Kad jutām, ka beidzot pēdējo divu dienu laikā pienācis laiks ieturēt kādu kārtīgu, siltu maltīti, devāmies restorānu medībās. Uzgājām vienu ķīniešu ēstuvi, kas mūs pesaistīja ar to, ka porciju formē pats- par 9 eur piekrauj tik cik vien vēlies, un atšķirībā no citām vietām, te tu vismaz redzi, ko izvēlies. Tur bija visādas interesantas lietas, izmēģināju siera bumbiņas un vēl kkādu no rīsiem vārītu saldo bumbu. Madža, kā jau gaļēdājs, noriskēja un paņēma šo to vairāk. Tā nu sēdējām, baudījām maltīti un apcerējām savu laimi un neiespējamību būt šeit :)

Jā, un atradām arī lēto kurpju paradīzi, kur kādu dienu atgriezīsimies. Man tikai bažas radīja piedāvāto zābaku klāts, jo tas atkal liek aizdomāties par ziemu. Bija stereotips, ka tādi te nav nepieciešami, un nemaz negribu domāt, ka mani siltākie apavi ir pieticīgas botiņas.

Un tad jau arī bija laiks mēģināt laimi un doties atkal uz mega lielveikalu. Šoreiz vienas pašas, bez gida devāmies iekšā metro tuneļu labirintos, un tavu laimi-nonācām tur, kur vajag. Šī brauciena laikā atklājām ļoti īpatnēju portugāļu vīriešu kultūras iezīmi-viņiem metro patīk grauzt nagus un rubināt degunus, un tad laist pirkstus caur matiem. Mēs ar Madžu nospriedām, ka te noteikti manikīrs ir ļoti dārgs :D

Lielveikals, bija īsts izaicinājums mūsu spēkiem un pacietībai. Tīiiiik milzīgs un tīiik daudz lietu, ko jāiegādājas. Tā nu vadoties pēc iedomāta saraksta: šampūns, mačalkas....sākām savu ekspedīciju. Jūs pat nevcarat iedomāties, cik grūti ir kaut ko nopirkt, nezinot, kas rakstīts uz etiķetes-vai tas šampūns domāts, sausiem, taukainiem vai kādiem tur matiem? Vai tā vispār ir dušas želeja un vai tas pūlveris ir baltām vai krāsainām dērbēm? Lai iegādātos kosmētikas noņēmēju nācās palūgt vienai portugālietei iztulkot etiķeti. Un, lai ko arī citi neteiktu, visi portugāļi ar ko esam runājušas ir mūs sapratuši. Atklājām arī to, ka šeit nepastāv tāda lieta, kā krējums vai biezpiens-ak es nabadzīte.  Toties vīni, nu vīni te ir uz urrā. Un galvenais tīiiiiiik lēti-mēs nopirkām vienu par 0,99eur, un teikšu godīgi, tīri baudāms. Toties saimniecības preces te gan ir pat ļoti dārgas, varbūt tas skaidrojams ar to, ka tādi mazie iepakojumi, pie kādiem esam pieraduši mēs, šeit ir ļoti reti sastopami, kaut vai veļas pulveris. Secinājums no iepirkšanās-vienā reizē visu aiznest gandrīz neiespējami, ja tev nav pašam sava mašīna.

Nu beidzot arī izkrāmējam savu niecīgo iedzīvi, un beidzot izgulējos, jo šonakt troksnis ārpusē nebija tik traucējošs.

Adjos, līdz rītdienai...

Šoks

Arprāc, pat nezinu, ar ko lai sāk, šīs ir bijušas vienas no neparastākajām 24 h manā dzīvē. Vēl joprojām sēžot un rakstot šo bogu, neticu, ka aiz loga arā paveras skats uz Lisboa valstību, ar smadzenēm esmu Latvijā.

Lidojums:
Līdz Oslo tikām veiksmīgi. Turp lidojot man blakus bija apsēdies kāds pusmūža norvēģis ar kuru visu lidojuma laiku nobazarējām par dažādām lietām un vietām. Viņš bija visai ieinteresēts mūsu latviešu vēsturē, un tā nu nācās atsvaidzināt atmiņas par Livonijas ordeni un bīskapu Albertu :D
Tālāk Oslo mums bija 2 h laika, kuras pavadījām ieperkoties. Dzēru dārgāko ūdeni ever, mazo minerālpudelīti par 4,15eur...Labākais, ka tur visas cenas norādītas kronās un mums nebija ne jausmas cik, kas maksā, tapēc ņēmām uz labu laimi...Samaksājām euro, bet atlikumu mums par nelaimi atdeva kronās, tā nu klīdām riņķī un gudrojām kā tās kronas notērēt, beigās nopirkam saldumu paku :D Tad gaidot mūsu geitā, mēs ar Madžu gadrīz aizlidojām uz Minheni, bet vadība mūs apturēja :D
Ceļojums no Oslo līdz Lisbo bija visai ekstrēms- dabūjām lidot cauri veselai jūrai gaisa bedru, kas manī izraisīja paniku, un es savukār to pārsviedu uz Madžu. Dabūjām arī bezmaksas pusdienas, kur visgaršīgākā izrādījās maizīte ar sieru, jo pārējais izskatījās visai aizdomīgs. Pusdienojām 11200km augstumā. Toties stjuarti bija visai mīlīgi un izpalīdzīgi ")

Lisboa:
Mūs sagaidīja vietējais Madžas atrastais portugālis Tjāgo. Pēc izskata spriežot, jaunāks par mums. Sazinājmies diezgan lauzītā angļu valodā, toties vismaz tikām pie bezmaksas gida, kas laipni mūs sagaidīja bruņojies ar kartēm un pamatīgām vēstures zināšanām. Tikām izvadātas pa Lisboa pazemes metro labirintiem un apmeklējām vienu no lielākajiem lielveikaliem ever, nu kādi pāris Rimi kopā, nu vienkārši ej un nevari saprast, ko vēlies. Cenas arī normālas, pa 5 eur sapirkām diezgan smuku paiku.

Kas attiecas uz mūsu apmešanās vietu-tas laikam bija vislielākais šoks. Mēs ar Madžu dzīvojam istabiņā ar divstāvīgo gultu, kurai esmu apmetusies bēniņos. Bet tas jau vēl būtu sīkums. Nu nau jau gluži VeA kojas, māja diezgan paveca, bet savā ziņā tas piešķir tādu kā grāciju un romantisku pieskaņu. Dzīvoklim ir dēļu grīdas, kas ir mazliet slīpas-sēžot uz krāsla ar riteņiem tu ripo un atduries pret pretējo sienu. Atrodamies pašā ballīšu un uzdzīves epicentrā, kur ik vakaru apgrozās apmēram 500 erasmusieši. Bet tas arī nozīmē to, ka naktī sajūta tāda, it kā tu gulētu uz ielas- skaļa mūzika, bļaustīšanās, smiekli un ovāciju vētras, un viss pie tava loga. Nezinu kā būs zemā, jo ēkas izolācija ir zem katras kritikas, mošk būs jāpārvācies pie Madžas uz pirmo stāvu-kopā siltāk :D Mājas īpašniece Paula, likā ļoti jauka. Viņa man atgādināja pieaugušo, kas vēl jūtas kā jaunietis. Viņa šķiet ļoti organiski iekļaujas mūsu sabiedrībā, tājā pustundā, ko viņa veltīja mūsu integrācijai, bijām nosmējušās līkas. Cik saprotu, viņa arī daudz ceļojusi, un šobrīd ir fāzē, kad vēlas adoptēt bērniņu no Indijas. Kaimiņi mums īsti tusētāji-itāliete un vācietis, un vēl 3 spānietes, ko neesam satikušas un kas nerunā english.  Bet tā jau ļoti jauki un izpalīdzīgi cilvēki-komunikabli, šķiet būs jautrība katru vakaru.

Iespaidi:
Nu tā jau īstākais kultūršoks. Visapkār tādi melnīgsnēji ļautiņi, daudz afroamerikāņu. Pat tie baltie, kam vajadzētu būt baltiem, staigā kā apdeguši vistas stilbiņi, tādejādi mēs divas baltās latvietes tā teikt izceļamies uz citu fona. Tjāgo teica, ka visu vasaru okeānā ūdens ir visai vēss, bet kas viņiem vēss, mums ar Madžu šķuet pašā lakā, tādēļ dosimies peldēties. Pati pilsēta ir kalnaina, vēsturiska bruģa noklāta, toties dzīvības pilna-jauni vai veci, visi ir ielās un izbauda naktsdzīvi. Man, kas nav tas lielākais ballīšu zvērs, būs daudz pie kā sevi jāpieradina, būs jāmācās dzīvot uz pilnu krūti...Par mācībām nemāku vēl neko teikt.
Nēmāku teikt vai būs labāk, bet citādāk noteikti ")


*uz drīzu tikšanos