Pēdējās divās dienās nekas ļoooti ekstrēms nav atgadījies. Pamazām iejūtamies mācību vidē. Vakar mums bija divas lekcijas, toties šodien bija paredzētas veselas 5.
Vakar rīts sākās ar Vadības grāmatvedību, kur sajutos kā bērnu dārzā, jo vairāk vai mazāk, mums šī viela jau bijusi, un jutos kā zīdainis, kam māca pateikt "mamma". Domājams, ka šis priekšmets būs vairāk kā viegls. Testos pat drīkstam izmantot visus materiālus, tai sakaitā arī pc. Tomēr šīs lekcijas laikā atgadījās arī kas interesants. Klases telpā bija atvērts logs, pa kuru nepārtraukti plūda iekšā ielas trokšņi, neļaujot normāli saklausīt pasniedzēju. Tad mūsu grupas vienīgais leišu džekiņš sadūšojās, piecēlās un gāja aizvērt logu. Vispirms viņš braši cīkstējās ar aizvilktajām žalūzijām, kas bija priekšā atvērtajam logam. Kad žālūzijas bija pastumtas malā atklājās šokējošs skats-mums nemaz NAV loga. Tad lūk kādā klasē mācamies :D
Nākāmā tās dienas lekcija bija European Union Law, jeb "ES likums", kur jutos patīkami pārsteigta. Šo priekšmetu mums pasniedz viena no skolas svarīgakajām personās, precīzu amatu neatceros. Tāda glauna pusmūža sieviete ar izsmalcinātu ģērbšanās stilu un valodu. Viņa kā izrādās pabijusi arī Rīgā, un šeit viņai ļoti paticis. Bijām sākotnēji noskaņojušās mācīties sazin kādus tur likumus, bet šīs priekšmets mums vairāk mācīs to, kā virzīt savu uzņēmējdarbību Es merogā, kā pasargāt savas intereses un panākt sev vēlamums lēmumus.
Vakar pie miera devos sev neraksturīgi ātri, jo agrā celšanās dara savu, grūti sevi pieradināt pie jaunā režīma.
Pēdējos pāris vakarus mūsu logos no sētas puses nepārtraukti tiek kaut kas mests. Šitādu cūcību veic mūsu pretējās puses kaimiņi-vāciski runājoši puiši. Kā izrādās viņi vēlas tikai pierunāt mūsu mazo itālieti, kuras logs atrodas sētas pusē, doties iedzert pa glāzītei. Bet viņa, kā jau aizņemta meitene, ignorē šos uzaicinājumu, un tā nu turpinām tik apmētātas.
Šis rīts-viena vienīga skriešana. Pa galvu pa kaklu, lai tikai kārtējo reizi nenokavētu. Nav jau VeA, kur līdz klasei labi, ja dažas min. Šeit mums jārēķinās ar pamatīgām cilvēku straumēm, kādu nobrukušu eskalātoru un metro kavēšanos. Tad vēl jācer, ka iemaldīsies pareizajā tunelī, lai iznāktu ārā pareizajā vietā utt. Tad nu ar dažu minūšu kavēšanos, aizelsušās no skrējiena augšā uz 4.stāvu pa trepēm, esam sasnieguši klases telpu. Ienesamies iekšā un pārsteigumā secinām, ka esam vienīgās. Nav ne kursa biedru, ne pasniedzēja. Neko,-apsēžamies un štukojam, kas par problēmu. Vai nu telpa nav īstā, vai arī tik tiešām visi izvēlējušies iet uz A daļas lekcijām, kas ir otrdienās. Tad sanāk, ka šajā grupā esam divas vien, un mums bezmazvai būs privātlekcijas. Jau 20 min nekas nenotiek. Satraukums aug- ejam ārā skatītis, kas notiek. A tur uz galdiem pakaļas atstutējušas stāv trīs lietuviets, kas nemaz ar nav no mūsu grupas. Arī viņas gaida pasniedzēju. Vēl pēc brītiņa divas no viņām dodas noskaidrot, kas noticis. Galu galā izrādās ka pasniedzēja nemaz nav skolā un lekcijas nenotie. Jūtamies mazliet vīlušās un dusmīgas, ka tik agri cēlušās. Šobrīd sēžam dzīvoklī un drīz dosimies uz nākamajām lekcijām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru