Šorkats

Tātad šis tiešām būs šorkats par pēdējo nedēļu, jo pirms pāris stundām ielidoja mamma ar Baibu, un jāliekas drīz uz auss, kā nekā priekšā ekskursijām bagātas četras dienas. Un esmu priecīgs cilvēciņš-man ledusskapī stāv biezpiens un Kārums sieriņi- beidzot. ŪUUn liels paldies tev oma, par kārumiem un atsūtītajām dāvaniņām, un talsiniekiem bučas-eņģelītis super :* Un Vecmmamai paldies par adītajām vilnas zeķēm, un Gundai par skaistajiem auskariņiem, un Lainei par Aņčiņ tēj :) Sajūtas kā Ziemassvētkos :D

Zoo

Pirmdien, ja atmiņa neviļ bijām trijatā ar Madžu un Giedri uz vietējo Zoo. Varbūt platības ziņā diez ko nav lielāks par Rīgas toties piedāvajums gan pārspēj daudzkār pašmāju. Šeit iespējams arī izbraukt ar gaisa bānīti un redzēt Zoo no augšas, protams izmantojām iespēju. Mani mīļākie lopiņi šī apmeklējuma laikā-mazie, smieklīgie surikāti-mūžīgā kustībā un ļoti sķietami cilvēcisku smaidu. Otrajā vietā paliek gorilla, kas tik ļoti nopietni un dziļdomīgi mūsos raudzījās, ka mazliet pat uzmetās zosāda-liekas tiešām savējais. Trešajā vietā-jūras veltes-delfīni un jūras lauvas. Mani pat viens tāds sabučoja ar savām slapjajām ūsām. Madža pat veselas divas bučas no šī jūras tēviņa dabūja. Izbaudījām ekskluzīvu šovu ar delfīniem un jūras lauvām. Sāku apsvērt iespēju pamest ekonomiku un kļut par veterināru, lai tikai varētu paplunčāties kopā ar šiem spurainajiem zīdītājiem. Tad vēl uzspējām uz pelikānu šovu, un uzzinājām ļoti interesantus faktus-pelikāni labos apstākļos var nodzīvot līdz 80 gadu vecumam. Redzējām pelikānus, kas daudz vecāki par mani pašu. 

Mīļums

Labākie draugi

Safari par brīvu

Mazs pūkains KROKODILS

Surikāts-mans favorīts

Flamingo

Savējais

Nezināms objekts

Pusdienlaiks

From Madagaskara :D

Vecie pelikāni

Bučošanās laiks!

Streiks

24.oktobris pasaulē izskanēja kā streiku diena Portugālē. Šajā datumā nekursēja metro, nestrādāja pasniedzēji, aviācija un mediķi. Bet vai mēs kaut ko no tā izjutām? Nē!

Šajā dienā kopā ar pasniedzējiem (ar viņu mašīnām) devāmies uz Setubal vīna darītavu, kur tikām izvesti nelielā ekskursijā un, protams, neizpalika arī vīna degustācija. Pirms tam jau biju Porto Calem vīna darītavā, bet šī bija citādāka, un tas man patika. Tikām ievesti tumšā klosterim līdzīgā noliktavā ar milzīgām vīna mucām, kur fonā skanēja vīru koris-atmosfēra iespaidīga. Tad pazibsnijām degungalus pie slēgtām pagraba durvīm, kur vīndaru ģimenei jau entajās paaudzēs glabājas personīgā kolekcija jau sākot ar 1880. gadu. Un ja tu neesi Romas pāvests vai vismaz Obama, tad šeit tikt iekšā tikpat kā neiespējami. Durvis tiek atvērtas vienīgi eminencēm ar lielo burtu. Jauks pasākums ar labu pēcgaršu, vienīgi gribējās nedaudz garāku. Tajā pašā vakarā ar Madžu divatā aizčāpojām uz naksnīgo krastmalu, jo kaut kā nespējām koncentrēties uz gatavošanos nākamās dienas kontroldarbiem. Jā, šī nedēļa diezgan patraka un pēc ilgiem laikiem noslogota, bet nu....Esam mēs-un visu tad uz to pašu pašu pēdējo brīdi. Paldies Elvai par laika kavēšanu skype :D

Kaut kā nāk miegs, neko vairāk neatceros, tiekamies pēc pāris dienām :)

Pudeļu iesaiņojums

Veco laiku uzpildes sistēma

Mazās mucas

Tur kaut kur ir vieta, kas ņemās ārā, un tur cilvēks lien iekšā tīrīt iekšpusi

Mistiskā roka

Magnētiskais četrinieks

Kas to būtu domājis, šodien jau sesdiena un puse dienas nogulēts. Labāk nemaz neteikšu cikos šodiena izvēlāmies no gultas. Un viss tikai pateicoties vakarnakts piedzīvojumiem. :)

17. novembrī apritēja veseli divi mēneši, kopš esam šeit!

Jā, un starpcitu sveicu Jūs visus Latvijas dzimšanas dienā. Mēs dzīvojam skaistā zemē, kurā mīt savādi cilvēki. Bieži mūs sauc par vēsiem, rūpju nomāktiem, skaudīgiem, bet tas tikai tāpēc, ka gadsimtu garumā esam iemācījušies ap sevi sacelt neiedomajamas emociju barjeras un esam paslēpušies neizmērojami dziļās alās, tikai viena iemesla pēc-lai izdzīvotu. Bet tiem, kam izdodas caursist šīs bruņas atklājas tiešām apbrīnojama būtne-patiess draugs, uzticams un drošsirdīgs sabiedrotais. Mēs esam kā nezāles, kas nekad neiznīkst,  bet kā zināms, pat nezāles var ziedēt skaisti. 

Vakar par godu 18. novembrim uzrīkojām ar Madžu svētku vakariņas, klausījāmies latviešu dziesmas un vēltījām veselu vadības grāmatvedības klades lappusi, lai izdaiļoti LV vārdu un pārvarētu garlaicīgo lekciju. 

Pēc vakariņām nesos uz kino, kur mani gaidīja trīs lietuviešu meitenes. Divas no viņām-Odeta un Milda ( cita Milda) ir arī manas komandas biedrenes Simulation Project. Tā nu arī šajā paša projektā, atkāpjoties no ikdienas uzdevumiem, nolēmām iet uz kino. Gribēju redzēt kā šis pasākums izpaužas Portugālē. Nu neko diži savādāk jau nav, ja neskaita reklāmas pauzi pašas filmas vidū. Tas gan bija nepatīkams pārsteigums. Kas par filmu? Nu tas pats Krēslas sāgas jaunākais izlaidums. Zinu, zinu-mazu meiteņu spēlītes, bet nu ja jau grāmatas izlasītas, gribas arī filmu redzēt, un ja vēl tevi uzaicina labā kompānija-nevar atteikt. Filma, laikam pat labāka kā gaidīju. Sākums mazliet salkans, beigas biedējoši šķebīgas, ta ka kopumā sanāca tāda kā harmonija. Pēc filmas ap pusnakti devos mājās. Zināju, ka Madža, Milda un Giedre plāno doties uz kaut kadu koncertu tā patālāk no mūsu rajona. It ka arī apsolīju ierasties, bet galu galā secināju, ka neesmu tik drosmīga, lai vena nakts vidū blandītos pa Lisabonu. Bet pānākot mājās mani sagaidīja patīkams pārsteigums, meitenes joprojām tusējās pa mūsu viesistabu, tā arī nedevušās uz koncertu. Jāsaka, ka man paralēli bija izstrādāts arī rezerves plāns-sazināties ar Dominiku un Izu, kas te pat uz mūsu ielas mitinās, un pierunāt šamējos doties uz Erasmus Lisboa ballīti.

Un tātad, šo divu mēnešu laikā esam pamanījušas interesantu parādību-līdz ko esam visas četras kopā, ar mums sāk notikt pilnīgi neloģiskas lietas un piedzīvojumi. Tā nu ar pēdējo tā vakara tramvaju devāmies uz erasmus pasākumu. Izkāpušas no sabiedriskā transporta attapāmies uz ielas, kas, kā, protams, jau kuro reizi neparādijās kartē. Tā nu stāvējām nezpaīstamā rajonā un štukojām, kur likties tālāk. Līdz brīdim, kad pie mums pieturēja melns džips ar trīs vietējiem portugāļiem, kas piedāvāja savu palīdzību. Viņi ļoti labi pārzināja angļu val. Bet nav jau brīnums, jo Marta, ir angļu valodas skolotāja. Vasko- nav ne jausmas, ar ko viņš nodarbojas, un trešo meiteni, kam todien kā izrādās bija dzimšanas diena, mēs pat neuzinājām kā sauc. Viņi mums paskaidroja kā nokļut līdz vajadzīgajai vietai, taču visai skeptiski attiecās pret mūsu plāniem, jo viņi varot piedāvāt labāku izklaidi. Tas klubs uz kuru plānojām doties esot sliktas kvalitātes, un vispār atrodas ļoti bīstamā rajonā, no kura mums labāk ātrāk taisīties projām. Un viņi bez tam varot mūsu iedabūt tajā otrajā vietā par velti. Apmainījāmies mob. un teicām, ka iespējams nakts gaitā nonāksim arī līdz viņiem. Patiesībā tas notika daudz ātrāk kā bijām ja vispār bijām plānojušas. Nonākušas "W" klubā atdūrāmie kā pret sienu- 1.oo naktī gandrīz nemazākās dzīvības, vien dažas sejas gozējās pie bāru letēm. Vismaz bārmeņi šķita draudzīgi un paskaidroja, ka Portugālē ballītes sākas tā ap 3.00 pa nakti. Stulbums-uz mūsu ielu šis likums neatiecas. Plānu maiņa, un nolemjam doties uz Urban Beach disco club, ko ieteica Marta. 

Taču jau atkal problēma-kur tas brīnums atrodas. Bet mēs gluži nesam vakarējās-mums taču ir Martas mob, tā nu Madža sūta sms, jautājot pēc adreses. Atbildes vietā saņemam mašīnu ar šoferi, kas mūs aizvizina līdz vajadzīgajai vietai. Nu ir taču tie portugāļi super viesmīlīgi....Nav vārdam vietas!

Urban Beach disco club atrodas netālu no Caisa de Sodere, pašā upes kratā, laikam precīzāk-uz upes. Tik glaunā bārā savu mūžu neesmu bijusi. Sienas no stikla, un caur to vari redzēt naksnīgo pilsētas otru krastu, kā tāda milzīga mēbelēta laiva uz ūdens. Jā, Vasko tad mūs arī kā solījis, dabū iekšā pa velti. Tiekam iepazīstinātas ar viņu draugiem, kas te salasījušies, lai atzīmētu tās pašas jau minētās meitenes jubileju. Tiek mums ierādīta vietiņa, kur piemesties, kas kā vēlāk izrādās, tikusi speciāli rezervēta. Tā, ka cilvēki no malas te tā vienkārši nemaz nevar nākt un sēdēt. Kur vien pametam acis, apkārt gozējas cilvēki ar statusu un noteiktu vietu sabiedrībā. Šī ir vieta, kur nabadzīgās skaistules nāk turīgus vīrus lūkoties. :D Tad nu iedzērušas pa glāzei, dodamies dejot. Mums pievienojas arī viens no jaunās kompānijas ,saukts Luis, kurš patiesi likās dīvains. Un ja citi mūsu jaunie draugi šķita patiesi jauki, tad šis laikam bija "pārāk" jauks, tāpēc tuvākās stundas laikā mēs viņu "nejauši" pazaudējām. Mūzika labu labā, un varam nodoties kopējam ritmam. Bet ņemot vērā, ka vīriešu kārtas pārstāvji šeit manāmā pārākumā, dažbrīd sajutos kā cisiņš Statoil skatlogā. Mūsu matu krāsa un atšķirīgais izskats bija kā ielūgums mūs apķert, sabučot un pajautāt no kurienes esam. Nedod dieniņās ja tu vēl kādam acīs paskaties. Un vēlāk kā pamanījām šiem interesanta stratēģija, sākumā ar mums nāk iepazīties kāds ļoti sipātisks un komunikabls puisis, un pēc neilga laika tiek izvilkti gaismā arī viņa ne tik  šarmantie draugi. Tā teikt tik sagatavota ēsma. Tikām ierautas arī šādā afēra, un rezultātā Madža tika pie jauna sirdsāķīša, no kura bija pagrūti tikt vaļā. Tādēļ izvairoties šādu incidentu pārvietojāmies no vienas zāles gala uz otru. Jo vēlāks nāca, jo mūzika kļuva lustīgāka. Patiesībā, vakars izvērtās patiesi labā piedzīvojumā. 

Bārs, bildes no neta: Urban Beach

No rīta gaidot nakts autobusu, mazliet arī pafeilojām. Kad četras meitenes tikušas laukā no trokšņa bez lieciniekiem, vajag taču padalīties arī ar emocijām. Tad nu klājam vaļā cik nepierasti tādās vietās utt, un te pēc brītiņa izlien no pieturas stūra viens no mūsu jaunajiem draugiem. Pirmais jautājums, kas iešaujas prātā-cik daudz viņš dzirdējis, ko dzirdējis....Viņš tik pienāk, sasveicinās, atkal apiet ap stūri, iesēžas savā autiņā un dodas tālāk. Labāk, laikam neminēt, ka viņš gluži uz kājām neturējās. :D

Kas attiecas uz citām denām....Kopš pēdējā ieraksta-

• Esmu pamanījusies tikt iespiesta metro durvīs.
• Domājot par lāčiem pabraukt garām savai pieturai un nokavēt skolu. 
• Tikusi pie iesnām
• Mums nākamnedeļ nozīmēta īpaša ekskursijā, kurā dosiemies kopā ar mūsu skolas pasniedzējiem. Un atkal jautrība garantēta.
  

Trakais brauciens

Jā, jā,- te atkal es... Nu šoreiz , laikam, gluži nebūs stāsti no "siltajām zemēm"...Vairāk par pašmāju Lisboa, jo esam apceļojušas neskaitāmas vietas ap mums, bet mazāk tās, kas tepat durvju priekšā. Tādēļ taupīsim līdzekļus, beidzot sāksim nedaudz pievērsties mācībām un apsekot notikumus tepat Lisboa. 

Dažas dienas atpakaļ (sestdien, manuprāt), mēs no mūsu kursa biedra Pavela uzzinājām par tādu akciju, kā bezmaksas brauciens ar tūrisma autobusu stundas garumā. Tas autobuss- nu tāds, divstāvīgs-bez jumta, ar kādu esmu jau labu laiciņu vēlējusies pavizināties. Un, protams, sesdiena pēc  laika prognozēm, kā izrādās, viena no pēdējām tik siltajām un saulainajām dienām. Bet realitātē-tik tiešām silts, bet saules tā mazāk. 

Sarunājām ar Mildu un Giedri tikties Marquesh Pombal laukumā, kur pietur šis divstāvīgais skaistulis. Iznākot no metro mūs sagaidīja pamatīgs pārsteigums-portugāļi atkal streiko, vai šajā gadījumā -reklamē nākamo streiku. Laukums pilns ar cilvēkiem, kas tur karogus, balonus un maršē. Satiksme bloķēta. Bet mūsu baltais busiņs pustukš burzmas vidū stāv. Es jau nobijos, ka visi šitie ļautiņi rindā uz viņu stāv, bet kad uzzināju, ka šie tikai biku streiko, uzreiz nomierinājos. 

Apsēdāmies, ilgi nedomājos (ak, mēs muļķes), otrajā stāvā. Un tad sākās trakais brauciens. Mēs jau iepriekš zinājām, ka nāksies šķērsot Vasco de Gamas tiltu, bet tādu lietu, kā "mazu" vēju mēs piemirsām. Vienubrīd likās, ka man galvu no pleciem nopūtīs. No skaistajiem skatiem neko neredzēju, jo sažmiegusi acis blenzu grīdā-lai man lēcas neizpūš! Ar vienu roku turēju savu somu, ar otru vīstīju savu ģīmi ciešāk kapucē. Un atkal mana siltā jaciņa paglāba no briesmīgā vēja. Brauciens likās mūžīgs, un vējš, vairāk vētru atgādināja.

Bet nu izkāpušas no busa beidzot apjēdzām patiesību-bezmaksas tas tādēļ, ka tas ir viena lielveikala mārketinga akcija, respektīvi, esam atvestas uz milzīgu outletu, kur mums jāpavada 2 h. Pirmais, ko pasākām-devāmies iemalkot pa karstam dzērienam. Satikām kafeinīcā apkalpojošo personālu-krieviski runājošus ļaudis. Šie mūs uzslavēja par valodas zināšanām, ar kurām šamējos pārsteidzām. 

Un kad bijām kaut cik atsalušas, sadalījāmies-Milda ar Gedri devās shoppingā, bet mēs ar Madžu vienkārši  paklaiņot. Viekals ne gluži kā veikals mūsu izpratnē-vairāk kā mazs ciematiņs, kur katrā veikalā vari ieiet no ielas puses. Viss ietērpts Ziemassvētku rotājumos, palmas aptītas lampiņu virtenēm. Ciematiņa centrā sēž trīs Santas un spēlē dzīvajā pasaules slavenas Ziemassvētku dziesmas. Uzjundīja nelielu sentimentu pēc mājām un baltajiem svētkiem, kas tikai pēc mēneša. Sēdējām un klausījamies bezmaksas koncertā. 2h pagāja nemanot.

Atpakaļ ceļā mēs jau kā īsti veterāni savīstījāmies visā, kas mums līdzi, jo, protams, pirmais stāvs atkal aizņemts, un nācās sēdēt otrajā. Iesmējām par nabaga tūristiem, kas plikām galvām atgāzušies sēdēja aiz mums. Šoreiz vismaz izdevās acis vaļā noturēt, un varējām izbaudīt skatus uz naksnīgo Lisboa no Vasco de Gamas tilta.

Šī ceļojuma laikā sapratu, ka svētki patiesībā nav aiz kalniem. :)

Tā streiko portugāļi:

Ciematiņš:

Centrā karuselis sīkajiem

Brauciena noslēgums, mēs un baltais skaistulis

Brauciena sākums-mēs vēl naivas nezinītes

Vasco de Gamas tilts

"Mini vējš"

Riktīga ragana pēc brauciena

Atpakaļ ceļš