Piedzīvojumi turpinās un uzņem apgriezienus. Vakar ar Madžu piedzīvojām filmas cienīgu sižetu. Pēc pusdienām nolēmām, ka jāsāk darīt, kas jēdzīgs, un jādodas uz pludmali. Tā nu izrakājām savus bukletus, un citu cilvēku dotās piezīmes, lai noskaidrotu ceļu uz tuvējo pludmali. Kā izrādās Pango Doce pludmale atrodas 15 min braucienā Lisabonas piekājē. Tā nu ar 28. tramvaju devāmies pretī nezināmajam. Nonākušas pludmalē sapratām, ka arī šeit cilvēku ir tikpat , cik vakaros uz mūsu ielas-milljoniem. Bet nav jau brīnums, ja arā turpat vai 30 grādi. Devāmies gar okeāna krastu uz priekšu, meklēdamas vietiņu, kur piemesties. Tā ejot nonācām līdz laivu piestātnei, kura slīga baltu buru jūrā. Jahtas-lielas, mazas, greznas un pieticīgas. Pamanījām, ka pie viena kuģīša pulcējas vairāk cilvēku kā tam normāli vajadzētu būt. Protams, devāmies noskaidrot, kas un kā. Izrādās, tas ir sabiedriskā transporta kuģītis, kas vietējos tūristus vedā uz vietējo Kamelotas salu. Tas ir apmēram 40 min brauciens, kura laikā cienā gan ar uzkodām, gan piedāvā pa ceļam apskatīt klinšaino pasakaini skaisto piekrasti, kur ar kājām tikpat kā neiespējami tikt. Biļete maksāja 15 eur un mēs vēl ilgi šaubījāmies, vai gribam tādu naudu tērēt, bet vēlēk izrādījās, ka tie ir mani vislabāk iztērētie 15 eur ever. Tā nu izstāvējušas rindu uzkāpām uz kuģīša, kur mūs laipni sagaidīja ūsains kapteinis. Pietrūka vēl tikai papagaiļa uz pleca.
Brauciens līdz salai bija pasaka. Okeāna vējš veldzē ādu, virs galvas lidinās kaijas un visapkārt mātes dabas brīnumu pasaule. Bija žēl pamest kuģi, bet bija pienācis laiks doties uz Kamelotas salu. Un tas bija vēl viens tās dienas neaprakstāms piedzīvojums. Kamelota ir kā savvaļas dārzs, ar dabiski veidotām terasēm un cilvēku ieviestiem soliņiem, skaistu pludmali. Sala nav liela, stundas laikā, kā mums gide pastāstīja, varot to mierīgi apiet no vienam galam līdz otram. Salas centrā atrodas vēsturiskas baznīcas drupas. Agrāk te esot bijis mazs ciematiņš, kas mauru uzbrukuma laikā esot nopostīts. Vienīgā, kas palikusi par tā laika liecinieci, ir šī baznīca, vai vismaz tās atliekas. Īpatnēja smarža mūs pavadīja visu ekskursijas laiku, gide teca, ka tās esot vietējās savvaļas puķes, kas esot piejamas tikai uz vietējām salām, jo citur neesot tām piemērota klimata. Smarža tāda saldeni rūgta, kaut kas līdzīgs jasmīnam.
Kamēr pārējie tūristi sev brīvo laiku atvēlēja sauļojoties, mēs ar Madžu nolēmām doties dziļāk salā,lai atrastu nelielo ūdenskritumu, par kuru arī uzzinājām no mūsu gides Patrīcijas. Tā nu devāmies iekšā feju paradīzē. Ik pa laiciņam no nekurienes uzradās kāda skaista skulptūra, es jau laikam teicu, ka portugāļi ar tādām te apsēsti. Galu galā tomēr atradām ūdenskritumu, kas bija apmēram kādus 8 m augsts. Gribējām nopeldēties bet ūdens bija ledus stindzinoš, tadēļ izlēmām tikai pasauļoties. Un pat nepamanījām kā laiks aizskrēja, līdz Madža saka, ka varbūt laiks tā kā doties atpakaļ. Un kā vēl bija laiks! Nonākušas piestātnē atklājām, ka esam palikušas vienas, pēdējais tā vakara kuģis bija pametis piestātni. Bijām vienas iesprostotas uz salas. Teikšu godīgi, iekšēji sakās pamatīga histērija, biju gatava mesties peldus. Bet tā vietā Madža mani sapurnāja un devāmies izlūkos, nezinot ko pat īsti meklējam. Uzgājām apsarga būdiņu, kas it kā apsargā šo salu. Tātad šeit kādam tomēr jābūt! Sākām saukt un jā, pēc brīža no krūmiem izlīda dīvaina paskata vecis apsarga formā. Nu omulīgāk nekļuva ne par mata tiesu. Un šamējais diezko angliski arī neprata. Tā nu mēģinājām skaidrot, kas noticis, bet tas pat muļķim bija skaidrs-divas meitenes vienas uz salas. Viņš mūs aicināja būdiņā, tikām vēlējos mesties uz salas otru galu. Bet savaldījos un sekoju apsargam. Viņš izvilka kaut kādu dīvainu verķi, kas laikam bija rācija un sāka kaut ko savā valodā bļaustīties. Beigu beigās saruna beidzās ar Obrigado (paldies) un pēc sejas izteiksmes sapratām, ka mūsu problēma atrisināta. Bet ne gluži tā kā bijām plānojušas.
Izrādās viņs sazinājies ar tuvumā esošajām jahtām, un viena piekritusi mūs uzņemt un nogādāt krastā. Tā pēc 20 min pie salas noenkurojās lielākā un skaistākā jahta kādu jebkad esmu redzējusi. Tās sānus rotāja vārds-Morgana. Tā nu uz jahtas mūs sagaidīja neliels smaidoš cilvēku bariņš, kas par laimi saprata angliski. Mēs izskaidrojām savu bēdu stāstu un šamējie sāka smieties. Jahtas kapteini sauca Gajus. Cik sapratām viņš un viņa ģimene bija devusies nelielā izbraukumā, lai apmeklētu kaut kādu tur festivālu. Tikām iepzīstinātas ar viņa sievu Mariu, meitu Lukrēciju un viņas bērniem- Semu, Merlinu un Augustīnu. Jaunākajam semam varēja dot kādus 14. gadus, bet Merlins un Augustīns bija kaut kur mūsu vecumā. Atmosfēra uz jahtas šķita omulīga un cilvēki jauki un pieklājīgi ar labu humora izjūtu. Irādās Gajus ģimene jau paudzēs nodrabojas ar vīna ražošanu, viņam pieder vienas no lielākajām vīnogu plantācijām Portugālē. Tad jau nav brīnums, ka tāda jahta. Un barčiks uz jahtas arī labu labais, tikām cienātas ar dažādiem vīniem. Tas beidzās ar to, ka Madža gandrī pārvēlās pāri bortam pie delfīniem. Jā, arī delfīni iekļaujas šajā stāstā kaut arī tikai uz nelielu brīdi.
Lukrēcija un Merlins mums piedāvāja divas iepējas-vai nu viņi mūs nogādā Pingo Doce pludmalē vai arī mēs dodamies viņiem līdz un kaut kādu tur festivālu. Protams, ka devāmies uz festivālu. Un pasaka turpinās. Noenkurojamies nelielā ciematiņā kura vārdu pat izrunāt nemāku, kaut kas uz S burta. Jau pa gabalu dzirdama bungu dunoņa un ritmiska mūzika. Kopā ar Gajus ģimeni dodamies uz ciemata centru, kas staro lāpu un lukturu gaismās. Pat nepamanīju, ka jau iestājusies nakts. Tiekam uzlūgtas uz deju, un laižamies ar Madžu, kurai jau reibums manāmi mazinājies, vienotā dziesmas plūsmā. Nekad nebūtu iedomājusies, ka mazais Sems ar tādu spēku var tevi griezt no vienas puses uz otru, jutos kā uzgriežamais vilciņš. Tikām Augustīns kaut kur pazuda ar Madžu un es paliku ar pārējiem. Bet kaut kā neskumu, jo ne brīdi nebija garlaicīgi. Rīta gaismai austot un sāpošām kājām tikām nogādātas mājās.
*Pārāk labi, lai būtu patiesība? Tieši tā, viss šis rakst bija veltīts jūsu uzmanības noturēšanai un tam lai nomaskētu divas garlaicīgas dienas. :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru