Jā, jau iepriekšējā bloga ierakstā minēju, ka mums ar Madžu iepriekšējam vakaram bija paredzēti lieli plāni. Tā teikt mūsu pirmais iznāciens sabiedrībā, jo līdz tam bijām iepazinušas tikai Patriku un Alesandru. Mūsu mazā itāliete, jo augumā viņa ir prāvu tiesu īsāka par mani, lielām brūnam acīm un skaistiem, bieziem čirkainiem matiem. Jauks cilvēks. Tad nu viņa mūs uzaicināja pievienoties savai kompānijai un doties uz Music box - tas ir tāds kā klubs zem tilta, kur katru 2dienu tiek rīkoti pasākumi erasmusiešiem. Bet pirms došanās uz turieni, mums nācās apmeklēt Erasmusiešu stūrīti jeb "Erasmsu corner", kas atrodas 10 min gājumā tālāk pa mūsu ielu. Nezinu tieši precīzo iemeslu, kāpēc vienmēr tieši te, bet šeit katru vakaru pie viena vienīga bāra veselā bāru jūrā satiekas simtiem erasmus studentu, lai kopīgi "iesildītos" pirms došanās nakts dzīvē. Tas ilgst apmēram līdz 2-3.00 pa nakti, līdz tiek slēgti bāri. Biju apmulsusi no lielā cilvēku daudzuma.
Pirmo satikām mazās itālietes draudzeni, kas mums diemžēl ne visai iepatikās, jo viņai cauri jaucās tāds kā brutālisms un skarbums. Viņa īsi un skaidri noprasīja kā mūs sauc, no kurienes, esam un tad viņas uzmanības limits bija izsmelts. Nonācām mazliet agrāk, nekā parasti pieņemts līdz "stūrītim" un tādēļ pagājām dažus metrus tālāk līdz pasakainam mazam parciņam, kas vairāk atgādināja balkonu, no kura pavērās pasakains skats uz naksnīgo Lisabonu. Tikām uzcienātas ar vīnu, un tā nu baudījām vakaru un ik pa brīdim sasveicinājāmies ar kādu jaunpienācēju, kam tikām stādītas priekšā. Vakara gaitā izskanēja tādi vārdi kā Frančesko, Frederiko, Marčello un citi, bet ticiet man, tos visus iegaumēt un saistīt ar kādu konkrētu seju ir tik pat kā neiespējami. Kamēr gaidījām pārējos mazās itālietes draugus, satikām arī vienu leišu meiču, ar kuru tā jauki parunājām. Jā, svarīgi arī peiminēt, ka lielākā daļa vakar sastapto cilvēku bija vai nu itāļi vai spāņi, kas vairāk vai mazāk sarunājās savā valodā, tādēļ ne visu sapratām. Tāpēc bija vēl jo patīkamāk aprunāties ar lietuvieti angļu mēlē.
Kad mūsu kompānija bija salasījusies, kas sastāvēja no mums ar Madžu, mazās itālietes, brutālās lēdijas un diviem citiem itāļiem mēs devāmies atpakaļ uz "stūrīti". Un atkal jau sākās jaunas sapazīstināšanas. Tu stāvi milzīgā ļaužu barā, kur tev ik pa laikam kāds pienāk, paspiež roku, un saruna sākas. Tāpāt kā pie galda ir savi nerakstīti likumi, tāpat arī šeit. Viss notiek apmēram tā : tu paspied kādam roku, nosauc savu vārdu, attiecīgi uzrunātais savējo. Tad seko dzimtenes pieminēšana, pēc tam jautājumi par izvēlēto mācību programmu un skolu, tad pa vidam vēl izmet kādu komentāru par valodu, vai ko citu. Šeit iepzīties ir tīiik vienkārši. Cilvēki atvērti, komunikabli. Tikām iepazīstinātas arī ar vienu spānieti, kas perfekti runāja itāliski. No viņas uzzinājām šo to vairāk par tāda veida pasākumiem, un kārtību. Tu stāvi malā un noskaties kā visi savā starpā apskaujas, atvadās, sarokojas, smejas un priecājies būt daļa no tā. Tomēr, lai sasniegtu tādu atbrīvotību kā itāļi, man vēl pamatīgi jāšķaida savas vēsās latviešu asinis.
Protams, visus vienojošais elements ir arī kokteiļglāzīte tavās rokās. Arī es bez tās neiztiku, Madža noprovēja ko jaunu, un šķita tiešām garšīgs, es paliku pie pārbaudītām vērtībam-Meijito.
Nākamais piedzīvojums bija došanās un Music box, kur ja tas vien iespējams, bija vēl vairāk cilvēku, tik pārbāztu vietu laikam vēl nekad nebiju redzējusi. Tur cilvēki nevis dejoja, bet boksējās ar elkoņiem un citām eksremitātēm, lai tikai nostāvētu kājās. Šeit nācās arī rupji pagrūst savu sirdsapziņu, jo klubā iekļuvām apejot rindu jeb brutāli izlaužot ceļu rindas priekšgalā, tas tik bija izaicinājums manai vainas apziņai. Ilgi šeit neuzkavējāmies, jo mums ar Madžu tas bija mazliet par "saspiestu" tādēļ pēc 3.00 jau bijām atpakaļ dzīvoklī.
Tā nu beidzās mūsu nakts piedzīvojumi.
* Mūsu kontā ir arī viens uzaicinājums doties rīt sērfot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru