Vakar ar Madžu beidzot bijām pakaļ savām metro kartēm. Un atkal nācās gaidīt rindā, kas ilga aptuveni h, bet nonākušas gandrīz līdz lodziņam atskārtām, ka kartes dala BEZ rindas. Atkal, protams ,ar to izcēlāmies. Bet, kad bijam saņemušas savas kartes bez rindas, sapratām, ka lai tās uzpildītu-mums atkal jāstājas rindā. Nospļāvāmies, samaksājām ekstra biļeti un braucām uz citu metro staciju, lai uzliktu uz kartes naudu bez rindas.
Uz Liberdada ielas uzskrējām virsu Harija Potera bandai. Jā, Lisabonā šobrīd pa ielu pārvietojas mazi studentu pulciņi, organizējot iesvētības un viņi mats matā tērpušies kā Harijs-tumšos garos apmetņos. Tad nu viens tāds bariņs mūs notvēra un lūdza ziedot naudu kaut kādam tur mērķi, un kad bijām iedevušas, šamējie apstājās ap mums un sāka dziedāt. Nezinājām kā īsti reaģēt. Noklausījušās dziesmu devāmies tālāk.
Tātad turpinājums. Nokārtojušas visas formalitātes un tā tālāk, izdomajām atkal doties izpētīt pilsētu. Mums ir karte, kurā norādīti tuvumā esošie apskates cienīgie objekti, kurus tad arī nolēmām apmeklēt. Bet kā par nelaimi vai laimi, karte tika aizmirsta mājās un tā nu gājām kur acis rāda. Kaut arī pārgājiens nebija no vieglajiem, jo pārvietoties Lisboa nozimē - kāpt vai nu augšā vai šļūkt lejā, reti kad izbaudīt horizontālu stāvokli, pabijām visinteresantākajās vietās. Nonācām gan graustu rajonā, kur nejutāmies diez ko omulīgi, gan izbaudījām vietējo portugāļu dzīvi. Staigājām pa ieliņām, kuras pilnas patiesas dzīvības, ar savu garšu un smaržu. Tās diezgan krasi atšķiras no rajona, kur mitināmies šobrīd. Tur redzama gan izžauta veļa, gan putnu būrīši logos, pa kādai papardei pie durvīm. Vietējā sabiedrība pulcējas pie māju kāpņu telpām vai vietējos parciņos. Bērni rotaļājas uz ielām un mammas skaļi kaut ko pārspriež savā valodā. Tuvojoties vakaram un knapi velkot dzīvību, nospriedām, ka laiks beigt ekskursiju un doties uz Colombo lielveikalu iepirk paiku un vēl šo to. Dažas bildes no šī mūsu pārgājiena arī apskatāmas sadaļā "Acīm tīkamais".
Par šodienu:
Nemaz negribu par šodienu domāt, jo pēc 4 mēnešu brīvdienām beidzot sākušās mācības. 7.30 jau bijām uz ielas ceļā uz ISCAL. Tika agri laikam pirmoreiz šeit esam ārā. Pilsēta, gaismai austot, iekrāsojās patīkami sārtos toņos un gaisā bija jūtams veldzējošs vēsums. Mūsu pirmā lekcija ilga vien nieka 20 min, jo pasniedzēja palaida mūs ātrāk, tad nu devāmies uz mājām, lai dotos čučēt tālāk, jo nākamā lekcija tikai 15.30.
Bet galu galā bijām atkal nofeilojušas, jo izrādās, ka lekcija tomēr sākusies jau 14.00. Visi jau bija ieradušies, izņemot mūs, pārvarējām kaunu un gājām iekšā. Mūs jau no paša sākuma sagaidīja "joka" tests, kurā, protams, pat es mācēju izgāzties. Un, protams, palikām atmiņā mūsu pasniedzējam, kurš lūdza man uz jautājumiem izteikties garāk, jo pārāk īsas atbildes neliecinot par manu inteliģenci. Man bija vien 2 teikumi, kamēr citiem gandrīz jau vesela A4 lpp. Un vēl kas- mūsu grupā, tāpat kā Norvēģijā un Grieķijā ir īsta lietuviešu invāzija. Cik dzirdēju mūsu grupā ir tikai 3 igauņi, slovāks, 5 poļi, 2 spānietes un pārējie laikam tad arī ir tie lietuvieši.
Bet manas neveiksmes šīs dienas garumā turpinās. Ejot skolā uz pagrabstāvu, apciemot WC, pamanījos sāpīgi piezemēties uz dibena un pašļūkāt pa pakāpieniem. Esmu tiekusi pie vēl viena ziluma, kādu laiku laikam peldkostīmu nevarēšu vilkt, savādāk cilvēki padomās, ka Madža ar mani rupji izrēķinās.
Fakti par:
* šeit ir ļoti daudz aklu cilvēku
* ļoti daudz cilvēku ar breketēm
* ļoti daudz cilvēku ar lauztām ekstremitātēm, bet ņemot vērā Lisabonas ģeogrāfiskās īpatnības, tas nav brīnums
*Katru dienu sastopam simtiem vīriešu uzvalkos.
*Tikpat kā nav kaķu uz ielām-salīdzinot ar LV
*nerakstīts likums-uz slīdošajām trepēm jāstāv labajā pusē, jo arī šeit valda dzīva satiksme
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru