Šodiena sākās visai gausi-kamēr izčamājāmies no siltās migas, ieturējām brokastis, pasēdējām netā un spēkojāmies ar dušu, lai atsvaidzinātu savu pašsajūtu. Kad beidzot tas viss bija aiz muguras, braši devāmies ceļā, lai izpētītu mūsu universitāti ISCAL. Šoreiz iztikām bez metro, un šķērsojām to gaisa gabalu kājām, bet bija to vērts, jo metro sienas nevar salīdzināt ar tiem skaistajiem pilsētas skatiem, kas paveras visriņķī. Palēkdamās čāpojām cauri palmu alejām, garām dažādiem pieminekļiem, kas te gandrīz uz katra stūra. It kā visa Lisabona būtu ar vienām vienīgām Mildām izsēta. Un jā, dieniņa šodien arī saulaina, pat karsta...
Satiksme te visai spraiga, un mašīnās ielu malās tiek atstātas visneparastākajos leņķos. Un sarkanie signāli uz gājēju pārejām te neko nenozīmē, visi drasē pāri pat apkārt neskatoties. Dažas ielas savukārt tādas, ka pat īsti nav skaidrs kā pāri tikt.
Arhitektūra te raibu raibā-sākot no veciem graustiem līdz moderniem viesnīcu kompleksiem. Bet visu vienojošais elements-bruģa raksts cauri pilsētai.
ISCAL:
Nu tas ir vesels humora un pārpratuma pilns stāts. Tātad sākšu no sākuma. Mēs biedzot pēc stundu ilga pārgājiena esam nonākušas pie savas skolas, kas no ārpuses vairāk līdzinās daudzīvokļa mājai vai kādam lielveikalam, ne skolai. Tad nu stāvējām ārā un minstinājāmies, nevarot izlemt, ko darīt tālāk. Mums vēl nebija pienākusi informācija par studiju plānu un tālākiem notikumiem, kā arī mums bija nepieciešama iepazīšanās paka, ko saņem katrs erasmus students. Tad nu nospļāvāmies un devāmies iekšā, lai uzmeklētu mūsu koordinātori, kam būtu tas gods mūs apgaismot. Pēc konsultācijas pie apsarga, kas par brīnumu visai labi parata angļu valodu, uzzinājām, kur atrodama mums nepieciešamā persona. Tad nu devāmies uz 7. stāvu, kur mūs jau gaidīja divas lietuviešu meičas. Nospriedām, ka arī viņas noteikti ir no erasmus, tikai tādas mazliet pavecākas, laikam jau maģistres. Par nelaimi, šīs tērpušās zolīdos kostīmiņos, kamēr mēs tādi pustūristi no ielas, nu nepavisam oficiāli. Tad nu beidzot satikām savu koordinātori-iepazīstinājām ar sevi, teicām, ka esam no Latvijas divas Madaras. Lietuvietes šķita tā kā atstumtas otrā plānā, sākumā arī noturētas par latvietēm. Tad nu mums par pārsteigumu tikām aizvestas uz ļoti zolīdu un greznu telpu ar garu galdu centrā. Tika pasauktas augstākās skolas amatpersonas, direktors, dekāns, profesors-bijām mazliet apstūlbušas... Pec tam tikām iepazīstinātas ar skolas stratēģiju, izglītības kvalitātes rādītājiem utt. Tas īsti nebija tas, ko gaidījām. Un tā dzima mūsos ar vien lielāka neomolības sajūta, līdz beidzot nonācām pie secinājuma, ka mēs netiekam uztvertas kā erasmus studentes, bet kā pasniedzējas vai VeA koordinātores, kam pēc plāna būtu jāierodas tikai šo trešdien. Tā nu mēs stulbi turpinājām māt ar galvu, smaidīt un izlikties par to, kas neesam. Sēžot tur pie galda, knapi valdījos, lai nesāktu skaļi smieties. Nezinu kādu seju rādīs mūsu koordinātore, kad nākamnedēļ ieradīsimies kā erasmus studentes. Un nosolījos sev, ka pie pasniedzējiem, ko šodien satikām, sēdēšu pēdējā solā, jo aiz kauna laikam būšu sarkana kā biete. Nezinu kādas mēs viņiem škitām no malas-visai jaunas un tērpušās neatbilstoši dresskodam. Bet nevaru sūdzēties-prezentācija, kaut arī nopietna, tomēr šķita interesanta, uzzinājām šo to jaunu, radās respekts pret skolu. Un ticu, ka iegūsim kvalitatīvu izglītību, lai ko arī kāds neteiktu. Šķita interesanti, ka šī skola, lai iegūtu studentu viedokļus par mācībām, izmanto tādu metodi kā "ja neaizpildīsi anketu, atzīmes neredzēsi", domāju, ka šito lietu derētu ieviest arī VeA.
Bet ceru, ka pārpratums drīz nokārtosies, jo par to informējām arī savas LV skolas koordinātores, par kurām tikām uzskatītas.
Atpakaļceļš šķita ne mazāk interesants. Maldijāmies pa dažādām sānieliņām, lai atrastu kādu pieticīgu pārtikas veikaliņu, kur nopirkt tādu ikdienišķu lietu kā maizi. Ziniet, mēs varam būt laimīgi, ka Rimi un Maximas Latvijā gadrīz uz katra stūra, jo te tāda sajūta, ka visi ēd restorānos un kafeinīcās. Un viesmīļi te laikam nav bijuši mājās, kad kaunu dalīja. Katram sava strtēģija, kā ievilkt nabaga tūristus savos tīklos- tikām dēvētas gan par eņģeļiem, gan skaistulēm utt. Protams satikām arī vecāka gadagājuma amata brāļus, kas pratās izturēties ar cieņu un padevās labprātīgi. Jutām, ka tuvojas 20.00-veikalu slēšanas laiks, tādēļ metām kaunu pie malas un pajautājām ceļu kādām vietējām meitenēm, kas uzreiz mums visu parādīja. Tā nu tiku pie savas kārotās maizes un vēl šī tā. Nopirku arī šokolādi, bet man kā šokofanātam jāsaka, ka te tās šokolādes garšo pēc "m....". Un kas attiecas uz LV izslavēto krīzi Portugālē, tad man tās šķiet bēņas, jo pie kasēm stāv pamatīgas cilvēku rindas, un gandrīz katram pircējam pārtikas grozs piekrauts līdz augšai. Dod mums tādu pārticību Latvijā.
* Iemācījos jaunu vārdu-loja-jeb veikals
* ar labu nakti ")
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru