Nejaušības vārds

Hei, man galvā kapitāla putra-katru dienu jauni piedzīvojumi un katram no tiem varētu veltīt pa lappusei...Bet, tā kā esmu līdz ausīm Lisabonā, man šoreiz nav laika rakstīt gari un plaši. Pat tagad ir divi naktī un rīt man agri jāceļas, lai dotos zābaku medībās, tiktos pie tējas tases ar profesoru, paviesotos nelielā ekskursijā kapsētā un iepirktu šo to Jaunajam gadam!

Pēdējās dienas ir bijušas brīnumainas un piedzīvojumiem bagātas....Un tātad:

26. janvāris

Madara(es) un Milda dodas uz vēl nezināmu Lisabonas daļu, lai atklātu jaunus miroduro. Rezultātā viņas nonāk reģionā, kur parasti divas blondas meičas nu galīgi neiederas. Pa ceļam viņas atklāj burvīgu parku, netālu no Madaras dzīves vietas, kur šķiet sapulcējušies visi Lisabonas bērni. Te atrodami tēti, kas spēlē ģitāru, mammas, kas cep smilšu kūkas kopā ar saviem sīčiem. Un pats parks kā tropisko augu salidojums-no katra pa eksemplāram. Galu galā netikušas kapsētā, viņas nonāk vēl nebijušā miroduro ar skatu uz tiltu.

Vakarā meitenēm pēc Hard Rock cafe apmeklējuma top filmu vakars ar Ronaldu Atkinsonu, labāk pazīstamu kā Misteru Bīnu, galvenajā lomā. 

27. janvāris

Milda un Madara dodas uz Sintru. Viņas naivi cer šajā saulainajā dienā pabūt gan Monseratas dārzos, gan Regaleiras pilī. Rezultātā visa diena paiet vazājoties pa pili un tās plašajiem pagalmiem. Kā izrādās, pils dārzs ir milzīgs alu un tuneļu labirints. Šīs abas, bruņojušās vienīgi ar mobilo telefonu gaismām, dodas adrenalīnu bagātā ceļojumā cauri neapgaismotajiem alu labirintiem. Dažbrīd aizķeras kāja, dažbrīd uz galvas sāk pilēt ūdens-drēbes pēcāk kā no smilšu kastes izvilktas. Bet kuram gan tas rūp, ja ir tik jautri un iespēja sajusties kā mazām spiedzošām meitenēm! Katra tuneļa galā sagaida kas nebijis, - īsāk, meitenes jūtas kā Alises brīnumzemē. Ja tu neko dižu negaidi, tu saņem visu un vēl vairāk! Iestājas vakars, un beidzot arī laiks doties mājās, kaut gan arī tā īsti negribas. Sintras kalns pamostas laternu gaismās un šķiet, ka debesis pakāpušās mazliet zemāk. 

28. janvāris

Madara ar vēl vienu letiņu meiteni Ingu un divām ungārietēm dodas uz Peniči. Meitene mazliet dusmīga, jo kā izrādās viņai ziemas dēļ liegts nokļūt uz Berlengas salas, kur tas lielākais daiļums. Arī pirmie iespaidi ar autoostu noliktavu rajonā šķiet drausmīgi. Bet līdz ko visas nonāk pilsētas centrā, iekož pa gardam kumosam, arī oma uzlabojas. Vel Madara pamanās apdauzīt kājas pret parka soliņu, mēģinot orientēties kartē. Sāpīgi! Sākas meiteņu 8 km garais ceļojums apkārt Peničes salai. 8km garumā-okeāns, klintis, vējš un horizonts. Labākā pastaiga ever. Pa vidam viņas uzdrošinās iespraukties klinšu alās un papriecāties par baltajām viļņu cepurēm. Madara no citām meitenēm uzzina, ka Peniče pasaulē slavena ar saviem milzīgajiem viļņiem, ko ik gadu uz šejieni dodas ķert tūkstošiem sērferu. Ik pa laikam meitenes apstājas uz kādas klints radzes, lai izbaudītu okeāna neiedomājamo varu pār cilvēka dvēseles stāvokli. Spēcīgs, zils un netverams,-tas slejas pie viņu kājām. Saule cepina, bet vējš liek salt-nav skaidrības par to vai sviest savu mēteli pie malas vai ietīties ciešāk. Pusotru stundu ilgais atpakaļceļš paiet snaužot autobusa siltajos krēslos. Pelnīta atpūta pēc garās dienas. 

 

29. janvāris

Madara pēc Peničes ar pilošu degunu pamostas vēlu. Milda jau viņu gaida ar sagatavotu dienas plānu. Ne brīdi nevar laist zudumā. Abas dodas uz Campo Grande parku, no kura tālāk ir mērķis nokļūt uz netālo pili. Bet abām izdodas palaist garām vajadzīgo autobusu, kā dēļ tiek izlemts doties uz kapsētu. Un atkal neveiksmīgi, jo, protams, vārti slēgti. Kad jau šķiet, ka šodien viss zaudēts, kad zūd cerības uziet ko jaunu, viņas nejauši pirms saulrieta iemaldās mirušā džungļu pilsētā. Parks, kur viss aug kā pagadās-pilns kaktusu, palmu un citu mošķu. Pamestas ēkas, kas krēslā, šķiet, mazliet draudīgas. Visā teritorijā viņas vienas-apkārt kā izslaucīts no citām dzīvām būtnēm. Un atkal sirsniņa sāk klopēt straujāk un var viņas iesaukties-„Džekpots!”. Jo uziets, kas patiesi grandiozs. Tā viņas klīst pa mirušo pilsētu apbrīnojot augu dažādību, apsūnojušos pieminekļus, mistiskos ar efejām noaugušos pils mūrus. Starp bildēm Madara paspēj arī gandrīz noasiņot, uzduroties uz kaktusa, bet viss beidzas labi. Mazliet kā pasaka, mazliet kā šausmu filma. Neticas, ka tas viss atrodas Lisabonā. Un te nez no kurienes uzpeld cilvēks melnā. Tuvojoties Madarai šausmās atkaras žoklis, jo vīrietim uz muguras ierocis. Bet jau par vēlu-viņas pamanītas, nākas doties uz priekšu. Un tavu brīnumu-izrādās tas ļoti izskatīgs apsargs ar kuru tad meičas uzsāk arī jautru sarunu. Noskaidro šīs abas, ka parka nomalē slejas finanšu ministra daiļā pils. Un skaisti portugāļi uniformās stāv sardzē še dienu un nakti. Kautrais sargs daiļavām norāda ceļu uz nākamo pieturas punktu. Un nonāk tās vietā kā pasakā-kur saulei rietot debesis grimst toņos sārtos, un pilsēta liec ceļus viņu priekšā. Mirklis šis ir brīnumains, brīdis kad apstājies laiks.

Un cauri dienām vada viņas Kāds, kam ikdienai dots nejaušības vārds.

P.S. Piedodiet, bet īsākajā īsumā tas arī viss, šoreiz tikai tā mazliet emociju krāsās, faktiem laimē nav vietas.