Uzredzēšanos!!!

Ir 8:00 no rīta. Tējas krūze jau sen kā atdzisusi. Pirksti pat cimdos atsakās klikšķināt peles taustiņus. Arī kompis šķiet jau pusaizmidzis un vairs neklausa manām pavēlēm. Pēdējie teikumi tiek iekopēti slaidos. Vēl joprojām man nav skaidrs, ko esmu izveidojusi, un vai tas tik tiešām ir mans Eiropas Savienības Likumu mājas darbs. Likumu valoda nav mana valoda-pat vienkāršos teikumos vairs nesaskatu jēgu. Vienīgais, ko apjēdzu-varu klopēt augšā savu uzņēmumu jebkurā ES valstī. Pie tā arī turēšos!

Saprotu, ka nav vairs jēgas iet gulēt-tūlīt jau atkal jādodas uz skolu. Vēl tikai brītiņš, lai ieskrietu karstā dušā - atmiekšķēt savas atsalušās ķermeņa daļas, izgludinātu drēbes un sagatavotos jaunai dienai. Pārsteidzoši, bet nejūtos nogurusi, vairāk lidinātos mākoņos, it kā mans ķermenis kustētos autopilotā. Madža paliek guļot, man skolā jābūt mazliet ātrāk, jāsatiek sava komanda, jāsagatavo runa. 

1. lekcija

Taniels, igauņu puisis, sāk pirmais ar savu sagatavoto. Liekas būs jautri klausīties viņa saraustītajā runā, bet vienīgais par ko spēju domāt ir pašai sava prezentācija. Pagājušas jau 20 min un viņš joprojām lasa savas n-tās, sagatavotās lapas -tas jau iet ārpus visām normām. Pametu acis uz pasniedzēju, arī viņa gandrīz jau atlūzusi. Taniels beidzot tiek līdz-„Paldies par uzmanību!” Paķeru savu flešu un traucos pie datora-vienkārši gribu, lai tas viss ātrāk beidzas. Nevaru atrast savu prezentāciju starp kaudzēm citu-Madža kaut ko no klases aizmugures bļauj. Labs ir, šai vajadzētu būt īstajai. Skatos slaidos un stāstu, nemaz nemēģinu lasīt savu bezsakarīgo tekstu, ko turu rokās. Jēj, tas ir beidzies-atlūstu savā vietā un gaidu, kad pārējie studenti noprezentēs savus darbus. Lekcijas beigās skolotāja manu darbu nosauc par kreatīvu, - ceru, ka tas nozīmē arī normālu gala atzīmi. 

2.lekcija

Uzzinām, ka esam trešā komanda, kam jāprezentē savi spēles rezultāti. Esam palikuši 4. vietā no 6 komandām. Nav gluži tas spožākais iznākums, bet vismaz man ir jauni draugi un savs stāts apakšā. 4 sveši cilvēki, kas izauga par komandu. Ja sākumā man bija rezervēta attieksme, tad tagad esmu ar visām četrām par viņiem. Pat galu galā pieradu pie mūsu dīvainīša čeha, kuram manāmi uzlabojusies angļu valoda. Viņš ir vesels stāts-cilvēks, kas iemūžina miljoniem ziedu, kas mūždien kavē, kas savā ziņā ir kā bērns. Pietrūks man Mildas un Odetas, kas nepārstāj smaidīt, kas dzīvi uztver viegli, bet reizē nebaidās atbildības. Viņas aizlido rītdien. Lekcija paiet gaužām skumīgās krāsās-visi teic pēdējos atvadu vārdus, pasakās par sadarbību. Arī mēs pēdējās rindās ik pa brīdim sačukstamies, lai pateiktu viens otram, ka tiešām bija prieks sastrādāties.

3. lekcija

Kāda vēl lekcija! Esmu jau totālos mākoņos-gribu mājās pačučēt. Vakarā atvadu ballīte pie spāņa Rafas. Laika maz. Steidzos uz Bairro Alto. Atlūztu vēl pirms galva skar spilvenu. 2 h svētīta miega. Jūtos kā no jauna piedzimusi.

Atvadu ballīte nr.1. jeb Rafa uzņem viesus

Pamostos ar Madžas ienākšanu istabā. Seko lēciens no gultas, ātras pusdienas, un gozēšanās spoguļa priekšā. Jau pēc ½ stundas jābūt metro stacijā satikt pārējos Erasmus. Viens pa vienam viņi sarodas, esam gatavi doties uz Rafas mitekli. Dzīvoklis paliels. Pilns cilvēku, ir uzradušies arī tādi, ko redzu pirmoreiz-pieņemu Rafas draugi. Tieku iespiesta dīvānā starp diviem spāņiem-Lauru un Roberto. Sazīmēju viņos cilvēkus no portugāļu valodas lekcijām, savādāk neesam pazīstami. Bet vai tad atvadu ballīte nevar kļūt arī par iepazīšanās pasākumu? Mēģinu sākt sarunu, apzinoties, ka spāņiem angļu valoda nav tā stiprā puse, bet Laura tiek galā slavējami. Nav jau daudz jautājumu, ko uzdot...Tad nu painteresējos, ka spāņi Jauno gadu atzīmē-izrādās visai interesanti. Viņi pirms pulkstenis sit pusnakti-uz katra gonga sitiena, ēd pa vīnogai un ievēlas vēlēšanos. Cik no Lauras saprotu, neesot tik viegli, kā izklausās, jo sekundes laikā tev jāpaspēj sagremot un norīt un tā 12 reizes. Apsolos pamēģināt! Pievienojas mūsu grupiņai vēl viens spānis, šis pilnīgs jaunums-svešinieks. Sāk viņi trīs savā mēlē runāt. Paklausos, paklausos, un dodos ciemos pie citas kompānijas. Un tā visu vakaru-no bariņa pie bariņa, sarunu virtenes aiz virtenēm. Vecie tiek iepazīti labāk, daži citi no jauna. Dzīvoklī dārd smiekli, tiek paceltas glāzes, iemirdzas zibspuldzes. Esmu pazaudējusi Madžu, bet ticu, ka viņai tikpat interesants vakars kā man. Kāds sāk mudināt visus ģērbties un doties ārā, laiks pamest Rafas mitekli, viņiem te savi kaimiņu likumi, līdz cikiem atļauts ballēties. Kvernam pie ārdurvīm un gaidām pārējos. Čammas! Bet pienāk brīdis un esam ceļā. Pa vidu atkal tiek uzņemtas tizlākās bildes, ko kauns kādam rādīt. Attopos, ka esmu priekšgalā un vedu baru uz Bairro Alto. Mēs taču vietējās, zinām īsākos ceļus! Te mūs sagaida jau ierastā ļaužu burzma, kurai spiežamies cauri, lai nokļūtu eramsu stūrī. Stāvu un blisinos apkārt, redzu kā Madža, Milda un Giedre iepazinušās ar jaunām sejām. Bet te tik saspiests, ka īsti nav apjausmas, par ko šie runā. Pamanu tālāk latviešus. Dodos sasveicināties. Papļāpājam, norunājam doties kopistiskā ekskursijā, vērtīga sauruna, manuprāt. Esmu pārsteigta uzzinot, ka Inga arī no Ventspils. Ak, šī mazā pasaulīte!

Attopos savā istabā 5 no rīta ar Madžu diskutējot par nopietnām tēmām. Dalāmies melanholiskās pārdomās un atmiņās par Ziemassvētkiem. Tad Madža sūta mani dillēs- esot jāiet gulēt. Guļu, un galvā skraida miljoniem domu, miega pele kā nenāk, tā nenāk. 

Atvadu ballīte nr.2-sekos drīz. 

Ar mani viss kārtībā, tikai sūdīgs taimings

Mana POmM kompānija- Pāvels, es, Milda, Odeta