Nepaiet ne nedēļa, kad jau atkal esmu atpakaļ ar jauniem piedzīvojumiem.
Pirmīt ar Madžu pamanījāmies nokārtot vienu no priekšmetiem-vadības
grāmatvedību. Vismaz par kādu mazāk! Un cepuri nost pasniedzējas priekšā, kas
vienas nakts laikā paspējusi izlabot mūsu pārbaudes darbus. Latvijā citreiz
nākas gaidīt turpat vai mēnesi. Pēdējie viņas ceļa vārdi mums-„Veiksmi
karjerā!” Nav jau tas gluži tas pats, kas- „Man Jūs pietrūks, sargiet sevi un
brauciet atkal!” Bet vienalga patīkami...
Ko tad mēs te tādu atkal esam sadarījušas, neskaitot referātus, referātus,
prezentācijas un atkal referātus? Pirmdien četratā devāmies mūsu pēdējā
kopīgajā ekskursijā, jo Giedre nākamnedēļ jau dodas atpakaļ uz dzimto Lietuvu.
Skumji! Man tas blondais skuķis tiešām patika -labs cilvēks ar man līdzīgu
tieksmi uz „pārprašanos”. Kad jautāju Mildai, ko mēs tagad iesāksim ar mūsu
četrinieku veiksmi, viņa vēsā mierā paziņoja, ka pieņemsim savā bariņā Rafu
(mūsu spāņu puisi no ISCAL).Varētu būt interesanti....
Tātad, kur es paliku? Mūsu galamērķis pirmdienas pēcpusdienā- Kristus
statuja Tēžu upes otrā krastā. Cik ilgi tad var skatīties un pat pirkstu
nepiedurt? Mūsu pacietības mērs beidzot pilns, un dodamies ceļā. Nav jau gluži
ikdienas maršruts – ar metro nenokļūsi, tāpēc pērkam kuģa biļetes, lai šķērsotu
ūdens joslu peldus. Pārbrauciens īss, bet atmiņā paliekošs-vecie niķi ar „jūras
slimību” tā arī īsajā pārbraucienā neuzpeldēja. Mūsu sākotnējos plānos ietilpa
došanās ar kājām tālāk uz statuju. Bet ieraudzījušas patiesos attālumus un,
protams, izvēlētā ceļa slīpumu, neminstinoties izlēmām doties ar sabiedrisko
transportu. Mani pirmie novērojumi-šis upes krasts krasi atšķiras no mums jau
pazīstamā. Šeit vairāk valda tāds kā piepilsētas gars-ceļi bez seguma, bedres,
nomaļi veikaliņi, bezzobaini večuki, kas atspiedušies pret māju stūriem, pīpē
savu dienišķo devu. Cita pasaule, citā pasaulē...Nevaram atrast nepieciešamo
autobusu, tādēļ skeptiski veramies pēc i-ofisa. Un tavu laimi, te tāds arī ir!
Un pat salīdzinoši glauns. Sagaida mūs patīkama sieviete, kas paskaidro, kas
šajā pusē tas ievērojamākais, kur un kā nokļūt. Tad mums, mazajām muļķītēm,
paskaidro, ka Almada patiesībā nemaz nav daļa no Lisboa. Pēdējo trīs mēnešu
laikā es nemitējos uzskatīt, ka Alamada viņiem ir tas pats, kas mums Pārdaugava
vai Pārventa. Bet nu izrādās, ka tas ir atsevišķs reģions, ar savām pilsētām un
savu infrastruktūru. Tik tiešām esam citā pasaulē. Ar sievietes palīdzību
atrodam arī 101. autobusu, kas pārpildīts ar pensionāriem, bet vismaz nogādā,
kur vajag.
Kristus statuja
Tā ir 28 m augsta statuja, kas atrodas uz 84 m augsta pjedestāla. Pirmais
tās stūrakmens tika likts jau 1949. gadā, bet atvēra tūristiem tā ir tikai
pēdējos 10 gadus. Tāda pati statuja atrodas arī agrākajā Portugāles kolonijā-Brazīlijā.
Patiesībā, brazīlieši bija pirmie, kas ko tādu izdomāja, tādēļ portugāļi vairāk
uz to copy paste sliecas. Lisabonieši nolēma uzsliet šo pieminekli par godu
tam, ka viņiem izdevies pārdzīvot II pasaules karu bez ievērojamiem
zaudējumiem. Dievs viņus pasargājis!
Iegādājāmies biļetes par 4 eur ļoti nelaipnas liftu sievietes pavadībā, kas
uz mums tā naidīgi visu laiku blenza. Piemirsu pateikt, ka pirmdienas diena,
kaut arī aususi daudzsološi, pārvētās mākoņu krāvumu labirintā. Tas viss noveda
pie tā, ka mums solītais 20 km rādiuss apkārt piemineklim no augšas šķita visai
miglains. Un restes apkārt skatu balkonam to visu nepadarīja diez ko
piemīlīgāku. Ievērības cienīgākais objekts no augšas šķita Sanfrancisko tilta
parodija portugāļu izpildījumā. Godīgi sakot, biju gaidījusi ko vairāk, bet nu
ja reiz esam šeit, tad arī jāredz viss.
Tālāk devāmies uz parku. Pa ceļam iegriezāmies tādā vietā, kur nākas
izmantot liftu uz leju, lai tur nokļūtu. Arī šī vieta, kaut cik netālu
atgādināja dārzu, bet galvenais, ka no šejienes tālāk nokļuvām visai
interesantā restorānā. No augšas skatoties, redzi vienīgi graustus, nekad dzīvē
nepateiksi, ka tur atvērts restorāns. Sēdi Tēžu upes krastā, malko karstu tēju,
redzi kā kuģi ienāk, kā viļņi apskalo nepiemīlīgāko pludmali ever. Aiz tevis
slejas augsta klints, no kuras rēgojas strādnieku muguras, kas kaut ko cenšas
tajā izbūvēt. Patika!
Braucām ar liftu atkal augšā, un devāmies mūsu parka medībās. Atradām visai
viegli. Nu parks kā jau parks-koki, soliņi, suņi un labs skats uz pilsētu.
Pacienājāmies ar Mildas Pingo Doce šokolādi un turpinājām ceļu atpakaļ uz
izejas punktu. Bet tad, bet tad-notika brīnums! Mēs nejauši atradām super lētu
augļu veikalu, kur par nieka 0,28Ls/kg vari sapirkties mandarīnus. Nav divu
domu-sākam iekrāmēšanas darbus. Varēšu tagad no mandarīniem pārtikt visu šo
atlikušo nedēļu. Kad jautājām pārdevējai, kādēļ tik lēti, jo Lisboa neko tādu
nepieredzēsi, viņa atbildēja, ka tas tādēļ, ka šie esot vietējais
ražojums...Ideāli! Un garša arī labu labā.
Vakarā atgriezušās, atkal ķērāmies pie „mācību slinkošanas”. Tas ir tā-tu
dari visu citu, tikai ne mācies, kaut arī ūdens jau smeļas mutē. To pašu daru
šobrīd-rakstu blogu, nevis mācos vārdiņus rītdienas portugāļu valodas
ieskaitei.
Kopumā ir tāda neliela skumju un neticības sajūta. Nākamnedēļ jau
Ziemassvētki, bet man nav pat cepeškrāsns, kur plātsmaizi uzcept. Visi
jauniegūtie draugi jau pamazām pamet šo valsti un ir vēl tik daudz, ko vēlos
redzēt. Atlicis vien mēnesis, kamēr veseli trīs jau aiz muguras. Kur laiks tā
steidzas? Un nemaz negribas sākt domāt par integrēšanos vecajā/jaunajā VeA
dzīvē, kur atkal jaunu seju pieplūdums. Jauni joki, jauni notikumi-un būs tajā
visā jāaprod. Te dzīvot ir tīiiik viegli...Vienīgais jautājums, kas uztrauc-vai
rīt būs saule, un laicīgi piecelties, lai to nenogulētu. Bet man ir mandarīni, Milda
un Diana, palmas, ko „aizņemties” uz svētkiem (egles vietā). Ir arī svētku
gaismiņas ēdamistabā uz sienas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru