Ziemassvētki

Laikam būtu jāsāk ar dienu pirms Ziemassvētkiem. Es smagi kļūdījos, domājot, ka paliekot viena, jutīšos neomulīgi un skumji, kā rāda pieredze-man tam vienkārši neatliek laika. Tātad dienu pirms svētkiem mūs, atlikušos erasmus, uz pusdienām un kafiju uzaicināja pasniedzējs Pedro. Par vakariņām nejauši uzzinājām no Mariana (slovāka) iepriekšējā vakarā, kad viņš izdomāja uzjautāt, ko mēs par šo pasākumu zinām. Kad teicu, ka pirmā dzirdēšana, šis sāka smieties -  pasniedzējs esot teicis, ka mēs arī tur būšot. Bet galu galā saņēmām arī ielūgumus. Tad nu vairāk vai mazāk diena pagāja filozofiskās noskaņās kopā ar Pedro. 

Vispirms ieturējām pusdienas indiešu restorānā, bet vēlāk pārcēlāmies uz omulīgu kafejnīcu Tēžu upes krastā, kur fonā skanēja Latīņamerikas ritmi. Vieta pārsteidza ar savu bohēmiskumu un burvīgo skatu uz upi. Lieki minēt, ka diena bija saulaina un silta. Pat nepamanījām kā laiks paskrien, attapāmies saulei rietot. Neliegšos, mani tāpat kā Mildu, pārsteidz šī brīvā atmosfēra. Latvijā nekad un nemūžam nespētu iztēloties ainu, kur mēs ar kādu no pasniedzējiem sēžam upes krastā un diskutējam par dzīvi. Sākumā, mums šķita, ka mūsu jaunai paziņa ir mazliet dīvains-tik ļoti iefiltrējoties studentu aprindās, pat neskatoties uz viņa ne tik lielo vecumu. Bet todien es kaut ko beidzot atskārtu. Ziniet, ierodoties šeit, es pie tā biju tik ļoti pieradusi, ka mēs tiekam mācītas. Mums skaidro, kur un kas atrodas, kāda te lietu kārtība un tā tālāk. Vienu vārdu sakot, mēs esam skolnieki kamēr pārējie-skolotāji. Bet patiesībā arī mēs paši esam lielisks mācību materiāls. Kā uzzinājām, mūsu grupai tika atlasīti speciāli pasniedzēji-tādi, kuri patiesi vēlas ar mums strādāt. Un pretī viņi sagaida, ka arī mēs viņiem kaut ko iemācīsim. Tā ir tāda, kā simbioze, kā zināšanu apmaiņa. Mēs ļaujam viņiem uz vienām un tām pašām lietām paskatīties dažādi. Piemēram, viņiem kas nebijis ir tas, ka mēs mērojam gabalus kājām, nevis izmantojam sabiedrisko transportu. 

Un ja tā padomā-tad arī pati to izbaudīju. Kad pie manis bija ciemos mamma ar Baibu-arī es pati uz Lisboa vēlreiz paskatījos „pirmoreiz”, jo ikdiena vienkārši atņem mums spēju redzēt. Es nezinu vai iebraucāt manā domu gaitā, bet galvenā ideja tāda, ka mēs galu galā viņiem dodam tikpat lielisku zināšanu bagāžu, kā viņi mums. Zinu, valda stereotipi, ka Portugālē zināšanas un studijas nav tās labākās kvalitātes. Varbūt arī tā, bet kā Pedro teica-pajautājiet sev-vai jūs vēlaties atgriezties mājās? Kāda ir jūsu atbilde? Esmu guvusi nenovērtējamas atziņu pērles, esmu iemācījusies to, ko „kvalitatīva” izglītība man nekad nespētu sniegt. Caurām dienām sēžot bibliotēkā un kaļot no galvas formulas, es diez vai iepazītu citas kultūras, redzētu brīnumainas vietas, noprovētu nezināmus ēdienus, iemācītos komunicēt ar citiem cilvēkiem....

Es nespēšu atstāstīt par kādam vēl gudrām un dzīvi mainošām lietām mēs runājām, bet viss beidzās ar to, ka paliekam Pedro parādā kafiju, ko viņš mums visiem dāsni uzsauca. Tas nozīmē, ka nākotnē mūs sagaida vēl viena atziņām bagāta diena!

Ziemassvētku vakars

Godīgi sakot, svētku rīts sākās vairāk nekā šausmīgi. Pirmkārt, jau aizgulējos, kā rezultātā dienas pirmā puse pagāja vienā skriešanā. Otrkārt, pamostoties un apjaušot, ka ar savu klātbūtni mani pagodinājis draugs, gudrības zobs-turpinot lauzt, ceļu cauri manām smaganām, es gribēju saritināties un pavadīt visu atlikušo dienu gultā. Arī balsi biju kaut kur pazaudējusi. Bet, tā kā sapratu, ka šovakar esmu nama mātes lomā, nekas cits neatlika kā svempties no siltajiem pēļiem laukā. Un ziniet, latviešiem ir tāds labs teiciens-darbs dara darītāju. Līdz ko pieķēros grīdu beršanai, putekļu galināšanai un matu ķeksēšanai no dušas cauruma, sāku justies daudz labāk. Ar katru padarīto darbu mana oma aizvien vairāk uzlabojās-līdz pat svētkiem ne tikai aiz loga, bet arī manī. Sagaidīju Mildu, lai kopistiski gatavotu rasolu. Rezultātā-no rasola dzīvoju jau trešo dienu. Ar tādu lietu kā „mēra izjūta” mēs laikam neesam apveltītas. Nedaudz vēlāk mums pievienojās arī Diāna (viņas draugi neieradās). 

Kopumā vakars izdevies labāks, nekā gaidīju. Līdz pusnaktij mēs pavadījām sarunās, un izbaudot pārbagāto mielastu. Uz mums trim visa kā bija daudz par daudz. Tuvojoties noteiktajam laikam, devāmies uz katoļu misi Sē katedrālē. Tas bija mans pirmais katoļu dievkalpojums- ar visiem priesteriem un to dīvainajām hūtēm, ar kvēpināmo vīraku un pārgreznu baznīcu. Bet neskatoties uz to, ka ne vārda nesapratu un Mildas klepus lēkmju dēļ mēs nepalikām līdz beigām, es vienalga guvu tādu kā miera sajūtu. Pēcāk vēl mazliet pavazājāmies pa pilsētu un tad izklīdām pa savām mājām. 

Es aizņemšos Mildas atziņu, ko šodien no viņas guvu. Šie gluži nebija parasti Ziemassvētki. Mums nebija ne eglītes, ne sniega, ne dāvanu saiņošanas, ne piparkūkas, ne plātsmaizes, ne kā, kas ik gadu iekļaujas mūsu svētkos. Bet vai tāpēc mums nebija Ziemassvētku? Ik gadu dzirdētā frāze, ka cilvēki paši veido savus svētkus, ka viss ir mūsos pašos-pirmoreiz tā pa īstam pieņēma jēgu. Protams, man pietrūka manas ģimenes, un tāpēc pie svētku sajūtas nācās piestrādāt mazliet vairāk kā cerēts. Bet nekas nav neiespējams.

Ziemassvētku diena

Sazinājos beidzot skaipā ar savējiem. Paldies, ka vēl vairāk uzlabojāt manu omu! Un sveicieni arī tev, oma, svētkos, par cik nesanāca parunāt. 

Priecājos, ka arī Milda palikusi Portugālē-viņa ir tas dzinējspēks, ka liek man kustēties. Šodien atkal izbraucām ar 28. tramvaju, piestājot jau zināmajā miroduro. Toties pirmoreiz biju šeit nakts laikā, kad apkārt nevandās tūristi un valda tāda maģiska sajūta. Našķojāmies ar šokolādi, klausījāmies telefonā Enju un berzējām acis, lai pārliecinātos, ka tas, ko redzam, nav mirāža. Un vēl viens prikols, Milda mums vakar visām trim uzdāvināja sarkanās rūķu cepures, ko šodien abas arī nēsājām. Rezultātā, braucot ar tramvaju, visi mums māja un mēs, protams, mājām pretī. Cilvēki uz ielas nāca klāt, lai mūs nobildētu, tad vēl daži novēlēja priecīgus Ziemassvētkus, citi sāka dziedat kādu dziesmu-uzmanības mums šodien netrūka. Viena vienīga cepure iepriecināja ne tikai mūs, bet arī citus. Pēc pastaigas ieturējām pie manis maltīti, cīkstoties ar milzīgo rasola bļodu un citiem pārpalikumiem. Pēcāk devāmies uz otru pilsētas galu, lai kazino apmeklētu bezmaksas koncertu. Galu galā tas nemaz nebija īsts kazino, vairāk kā pārkruts iepirkšanās veikals. 

Pa ceļam uz koncertu apmeklējām Vasko de Gammas lielveikalu, kas naktī bez apmeklētājiem izskatās vienkārši neatvairāmi. Bet vakara kulminācija vēl tikai sekos. Vispār šis reģions šķita kā izmiris, reti kādu satikām. Meklējot koncertu nonācām arī līdz Okeanārijam. Tad nu pie reizes aizgājām arī līdz upes krastam-un tad man radās doma, ka varētu te palikt uz dzīvi! Te ir tāds foršs gājēju celiņš, kas izmet līkumu upē. Tāda sajūta, ka tu staigātu savā ziņā pa upes vidu. Un celiņš naktī nav izgaismots. Respektīvi, tu stāvi melnu ūdeņu vidū, kamēr no kreisās puses tevi ieskauj izgaismots Vasko de Gammas titls pilnā krāšņumā, pretī atspīd Almadas uguņi, bet virs tevis-zvaigžņu pulki. Sajūtas-nereālas. Mēs tur noteikti atgriezīsimies. Vienu brīdi pat apdomājām mest koncertam ar roku. Bet jāsaka, labi vien ka nemetām-jo bija tīri jauks un profesionāls.

P.S. zemāk atsevišķs raksts-mana dāvana jums....

Es, Diāna un bagātīgais vakariņu galds

Mani rūķi-Diāna un Milda