Sniegavīrs ledusskapī

Es gribēju jums svētkos uzdāvināt kādu jauku pasaku ar morāli, vai kau kā tā. Bet rezultātā man sanāca šausmu stāsts no nākotnes. Varbūt mazliet murgaini, bet doma vienkrša- mums ir lietas, ko nenovērtējam, lietas, kas mūsu neuzmanības dēļ, var vienkārši izzust. Bet nevajag arī aizmirst tādu lietu, kā cerība....Tāpēc priecīgu jums šo svētku laiku, jeb Feliz Natal! :)

Interneta avots

2138. gada 24.decembris, Latvija 

Aukstā susla vismaz aizskalo dienas laikā sakrājušos putekļus. Beidzot varu normāli ieelpot bāra mitro gaisu. Tādu sutoņu kā šodien neesmu piedzīvojis visā savā dzīvē. Un godīgi sakot, savos 48 gados esmu piedzīvojis patiesi daudz. Esmu stājies pretī smilšu viesuļiem, zemestrīcēm, plūdiem, sērskābes lietiem un pat radio viļņu magnētiskajām vētrām, kas uzrodas nez no kurienes vismaz paris reizes gadā. Toties šāds elles karstums, kas izsūc no tevis pēdējās spēka un saprāta paliekas ir vienkārši neizturams. Pamāju ķīnietim pie bāra, lai atnes vēl vienu kausu. Jā, jā, zinu-mans parāds vairs nav no tiem mazākajiem un ticu, ka drīz šķībacainais vairs nebūs tik pielaidīgs. Viņa vecais bija lāga čoms, toties jaunā paaudze-aizmirsusi letiņu solidaritāti. Tiek tik bija laiki- mēs pret sūcējiem, plecu pie pleca-pēdējā brīvā tauta austrumos. Tagad galvenais ir izdzīvot, katrs par sevi. Kopš sūcēji atklāja mūsu ģenētiskās imunitātes vājo punktu-esam bezspēcīgi viņu ieroču priekša. Jaunais ķīnietis pēdējo mēnešu laikā ir vienīgais tautietis, ko esmu saticis, dažbrīd ir sajūta, ka esmu palicis pēdējais no savas kārtas. Lielākā daļa cīņubiedru vai nu kļuvuši par sūcēju kājslauķiem (labākajā gadījumā), daudzi nobēdzināti laboratorijās, bet atlikušie izklīduši pa pasauli. Man, pateicoties savam arodam, izdevies paglābties kā no viena tā otra likteņa gājuma. Pret relikviju medniekiem šie piever acis, jo kurš gan cits tiem draņķiem gādātu vecās pasaules atliekas. Tie stulbeņi noliedz vēsturi, toties kā sadeguši dzenas pēc tās atstātā mantojuma. Vismaz viņiem pietiek prāta par padarīto arī kaut cik kārtīgi samaksāt. Tas vien atgādina man to, ka laiks doties medībās. Vēl tagad labā roka smeldz tajā vietā, kur ķertais Plikpauris man trāpīja ar savu dunci. Tā tik bija cīņa, bet galu galā tomēr izdevās man viņam nocelt to marinēto gurķu burku un kārbu ar šprotēm. Sūcēji par šitādām mantiņām labi maksā, cik zinu, tad pēdējais gurķis šai pusē tika atrasts tad, kad es vēl autiņos staigāju. Dažreiz vienkārši gribas nospļauties uz atlīdzību, pašam atkorķēt to brīnumu un kaut uz īsu brīdi aizmirst par granulētajā pārtikas devām. Vēl tagad atceros, kā bāreņu namā uzraudze stāstīja pasakas par to, kā viņas seņču seņči, kas arī starp citu bijuši no manas kārtas, esot marinētus gurķus ēduši rītā vakarā, un pat nenoindējoties svaigā veidā. Viņa vēl kaut ko minēja par sarkanu bumbuli, bet tāds manā ceļā nav gadījies, un dažbrīd domāju, ka viņai šo to patika arī dažreiz piefantazēt. 

Paskatos pār plecu un palūru uz izejas pusi, vai tur atkal gadījumā nav manāms tas sīcis. Pēdējās nedēļas man piesējies viens rižiks, kādus astoņus gadus vecs. Kā tāds nepieradināts mežonēns- rokās dabūt nevar, bet vaļā tikt ar nesanāk. Sūcējiem laikam kādā audzētavā gadījusies šmuce un pāris tādu izkļuvuši brīvībā. Bet tad jau labāk paciešu nelūgtu kompāniju, nekā sagādāju šiem to prieku, un ziņoju par sīko. Jā, arī šoreiz manu nozibam rižās cirtas. Tiešām dīvaini, kāpēc šis izvēlējies sekot tieši man!

Kauss iztukšots, laiks doties ceļā. Pienāci brīdis tikties ar kaulaino Bobu-manu informātoru. Glums jau viņš ir bez gala, nodīrās pēdējo ādu no tevis, bet vismaz savu arodu viņš prot teicami-uzlauzīs jebkurus informācijas laukus, uzodīs jebkuru kaut cik nozīmīgu pavedienu. Pēdējo piecu gadu laikā vēl ne reizi nav mani pievīlis. Kaut arī savā ratiņkrēslā Bobs reti iziet no bunkura, toties vienmēr ir lietas kursā par apkārt notiekošo. 

Jau laikus aizturu elpu, pirms speru kāju Boba miteklī. Te ož vēl draņķīgāk nekā beigta žurka manā pagrabā.

-Skat, skat, kas mums te uzpeldējis!-Bobs ņirdzīgi pasmīn pamanījis mani ienākam. –Un arī klauvēt, kungs, piemirsis!- ciest nevaru šo viņa balss toni. Nebūtu viņš labākais savā laukā-mestu viņam līkumu. 

– Man arī tevi prieks satikt, Bob! – cenšos savilkt lūpas zobgalīgā smīnā. – Nu ir tev kāda ēsma manā virzienā?- labāk uzreiz pie lietas. 

– Tu nu gan nestiep gumiju, Mārtiņ! Labi jau labi, ir un kā vēl ir! Patiesībā jūtu, ka tā būs īsta zemūdene. – man uz pakauša salejas matiņi. Bobs nekad neko vēl nav nosaucis par zemūdeni. Spilgtākais viņa apzīmējums ir bijis –peldoša sūdu čupa. Tātad tas ir vēl kas patiesi nebijis-milzīgs. Tas, ko pēdējos desmit gadus esmu tik izmisīgi meklējis. Beidzot- beidzot varbūt ir iespēja! 

– Nu tad ko tu te vēl sēdi?- pamāju uz viņa ratiņkrēsla pusi un iekšēji uzslavēju pats sevi par jociņu. 

- Tu laikam nekad nemainīsies!- Bobs atmet ar roku manā virzienā un pievēršas ekrānam sev priekšā. – Es nezinu, cik liela ir tāda iespējamība ņemot vērā globālo sasilšanu, caurumus ozonā un radiāciju Ziemeļos, bet manā redzeslaukā aizvien vairāk uzpeld norādes par sniegu...- jūtu kā mani pleci sašļūk.

– Un es jau domāju, ka tiešām, kas nopietns. Tu taču pats saproti, kas tas ir prātam neaptverami-neiespējami!- izklausos patiesi vīlies. 

–Jā, tieši manas domas. Vismaz sākotnēji. Pirms nejauši mani ceļi krustojās ar sūcējiem-vai pareizāk, viņi mani vienu dienu apciemoja.- saklausu runātāja balsī dusmas. 

–Un ko šiem vajadzēja?- manāmi atplaukst cerība. 

– Uzdeva dučiem jautājumu, konfiscēja dažus manus atmiņas blokus. Bet galu galā viens zirga galva izmuldējās par sniegu. Un tas man lika saausīties!- Bobs mierīgā garā turpina. 

–Un?-mudinu viņu turpināt.

- Cik esmu noskaidrojis, tad viens kājslauķis kūdras raktuvēs esot no karstuma paģībis un nokritis gar zemi, kā likts. Un tad nez no kurienes esot uzradies viens sīcis ar pilnām saujām aukstas baltas vielas ar ko uzcēlis no miroņiem to racēju. Pirms vēl kāds sapratis, kas notiek, tas puisietis esot pazudis bez vēsts. Pagaidām tas ir viss, kas man ir!- Bobs lietišķi nobeidz.

– Karstā decembra dienā ar pilnām saujām sniega? Vai nu tas bijis kas cits, vai ja arī tomēr pieņem, ka tas ir sniegs, tad avotam jāatrodas raktuvju tuvākajā apkārtnē...Kāds nemanīja vai sīcim līdzi ir aukstumsoma?- iedomājos par pārnēsājamo variantu. Bet, ja godīgi-tas viss šķiet smieklīgi. 

– Nē, neko tādu neviens neminēja.- tā jau domāju. 

–Labi, kad uzzini ko vairāk, dod ziņu. Kā parasti?- ierastā vārdu apmaiņa. 

– Jā, Mārtiņ, kā vienmēr atstāšu ziņu ierastajā vietā!- mūsu slepenais saziņas veids ir zīmītes sieviešu toletē tuvākajā bārā. Tā ir vieta, kur kāds iegriežas labi, ja reizi desmitgadē, sievietes ir retums. 

Vīlies dodos prom no kaulainā Boba. Sniegs-kaut kas nedzirdēts! Smieties gribas, ka pat mirkli uzdrošinājos pieļaut šādu iespēju. Skatoties atpakaļ-nav snidzis pēdējos 100 gadus. Abi zemes poli atrodas zem radiācijas laukiem, kur pat sūcēji nesper kāju. Lielākie saldūdens krājumi ir iekonservēti nāvējošā apvalkā un pat vairs nav īstas skaidrības vai tādi maz eksistē. Tā filozofējot nepamanu, ka kāds mani rausta aiz piedurknes. 

– Ser, ser!- nenobriedusi balss plūst kaut kur no apakšas. Paskatos izbrīnīts lejup un atpazīstu rižo! –Ser, piedodiet par kavēšanos, bet man vajadzēja pārliecināties, ka tas esat Jūs!-puišelis turpina raustīt manu piedurkni. Vairāk par viņa teikto man izbrīna valoda, kādā viņš runā. Jau gandrīz sāku piemirst, kā skan letiņu mēle.

- Kas tu esi?- pirmais jautājums, kas uzpeld manā apziņā. 

– Esmu jūsu turpinājums, ser. Es nedzīvoju tagad, es dzīvošu vēlāk. – nav ne mazākās sajēgas par ko tas sīkais muld.

– Kur tu iemācījies tā runāt?- ja jau ir bērns, jābūt arī vecākiem. Iespēja satikt savējos. 

– No turienes no kurienes es nāku, tā runā visi.- tas sīkais laikam izkūkojis prātu. 

– Un cik Jūsu ir?- varbūt vismaz uz šo jautājumu viņš atbildēs precīzi. 

– Piedodiet ser, bet es vēl skolā neesmu mācījies ciparus.- rižais savelk skumju izteiksmi. Jauki, puišelim patīk ākstīties-skolas jau sen kā aizklopētas. 

– Ko tu no manis vēlies?- jau sāku kļūt īgns. 

– Esmu šeit, lai Jūs varētu izpirkt no cietuma savu māsu.-nu jau puišelis gandrīz raud. Toties es pamazām zaudēju jebkādu saprašanu. Kā rižais zina par Karlīni? Jau 10 gadus meklēju pietiekami vērtīgu relikviju apmaiņai pret māsu. Sūcēji viņu turēs ieslodzījumā, līdz es atradīšu, ko patiesi nozīmīgu. –Ser, mums nav laika-jāsteidzas! Es varu atgriezties tikai Ziemassvētkos. – viņš saķer piedurknes ciešāk un sāk mani vilkt uz priekšu. Esmu pārāk apstulbis, lai pretotos. Nezināju, ka šodien ir Ziemassvētki. Biju par tādiem dzirdējis, kā par senu leģendu, bet nekad nebūtu domājis, ka kaut kas tāds eksistē. Mēs strauji tuvojamies kūdras raktuvēm. Rižais norāda ar pirkstu uz koka mājiņu raktuvju otrā malā.

– Tur jūs, ser, gaida dāvana. Priecīgus svētkus! Ceru, ka ar to pietiks, lai palīdzētu manai vecmammiņai, Karlīnai! - pirms paspēju ko teikt, sīkais jau gabalā. Nu neko, dodos vēl joprojām apstulbis uz norādīto vietu. Vai tas viss ir kāds joks? Ieeju mājiņā, bet viss, kas tur ir-ir izpušķota eglīte un ledusskapis. Ne mēbeļu, ne bilžu pie sienām-nekā. Dīvainā egle stāv kā stāvējusi un tai labāk klāt neskarties-pieeju pie ledusskapja, kas ir aptuveni manā augumā. Atveru-un tur man pretī lūkojas divas melnas sniegavīra acis, starp kurām iesprausts burkāns. Varbūt cilvēcei tomēr vēl ir cerība.