Draugos ar Kolumbu: Četrās dienās Lisboa

Olā! Šis raksts būs veltīts maniem ciemiņiem-mammai un Baibai, kas pie manis paviesojās turpat vai nedēļu. Tas tādēļ, lai jūs arī pēc gada vai diviem atcerētos, ko tad esat redzējušas un kur tad īsti pabūts. Un pateicoties šīm senjorām, atklāju, ka patiesībā visai maz zinu par Portugāli-jo viņas cēla gaismā tādus jautājumus, kuros pirms tam pat iedziļinājusies nebiju. :D Kopumā šo ekskursiju laikā uzzināju ļoti daudz par dažādiem augiem, jo kā nekā ceļoju kopā ar divām Bulduru absolventēm (žēl, ka Lisboa nav vairāk dārzu) :D

1.diena

Sestdien no rīta devāmies uz slaveno Ocianarium, kas ir otrs lielākais pasaulē, un atrodas Lisboa industriālajā rajonā. Arī mums ar Madžu šī bija pirmā reize šaipusē, jo visu laiku kaut kā atlikām šo ekskursiju. Netālu no okeanārija mūs sagaidīja dīvaina paskata sarkanas piramidālas strūklakas, bet pie ieejas durvīm jau vesels ūdenskritums. Pirms došanās iekštelpās nočekojām gaisa vagoniņus, ar kuriem nosolījāmies tās dienas laikā pabraukāt. Pašai palicis atmiņā no šīs vietas ir nekustīgais pofigists ūdrs, kurš peldot uz muguras sauļoja savu punci, kamēr pārējie viņa draugi izpildīja neiedomājākās piruetes zem un virs ūdens. Tad vēl atminos to, cik mamma bija noraizējusies par to vai koraļļi šeit ir krāsoti vai tomēr dabīgi. Vēl atmiņā pazib milzīgais akvārijs ar rajām, haizivīm un akvalangistiem ar šķēpiem, kur vienam bija piesējusies kaut kāda zivs un mēģināja iekosties pleznā. Pirmoreiz tuvumā redzēju pasaules lielākās astoņkāju sugas pārstāvi, kas mitinājās kopā ar sarkanām jūraszvaigznēm. Un vispār tur bija tik tiešām daudz zivju, koraļļu, bruņurupuču un citu mistisku objektu.

Pēcāk tad arī izbraucām ar paredzēto vagoniņu, kas mazliet atgādināja Siguldu. Šeit vienā pusē debeskrāpji, bet otrā Tēžu upe ar Vasco de Gammas 17,2 km garo tiltu. Nonākušas vienā galapunktā ieturējām vieglu maltīti, lai pēcāk dotos atpakaļ. Šeit senjorām pārsteigums bija treniņtērpā tērpies oficiants, kas mūs apkalpoja :D Pa ceļam uz metro apstājāmies arī Vasco de Gamas leilveikalā, kur pastaigājām pa stiklotiem tiltiņiem un sapūtāmies smaržu veikalā.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Belemu. Mammu, atceries? :D Paspējām kā likts uz saules rietēšanu. Beidzot arī tiku uzbraukt augšā vienā no torņiem, kur pavērās skaists skats uz saulrietā slīgstošo pilsētu un Tēžu upi. Nav jau tā Belema liela,- apskatījām pili, iegājām baznīcā, apstaigājām abus torņus. Meitenēm kaut kas dīvains likās Belemas tornis, kurš nēsot īsti riktīgs pēc savas uzbūves. Un viņas šeit spēja iztēloties dzīvojam Sniegbaltītes ļauno pamāti.

Un esot Belemā nevar iztikt bez Pastel de Belem kūciņām. Sākumā gribēju vest viņas uz feiko kafeinīcu, jo pati vēl īsto mantu nebiju atradusi, bet kā jau vienmēr-kad vismazāk gaidi...uzgājam arī pareizo vietu. Un tikām pie karstiem gardumiem. Par cik kafeinīca pāpildīta, nolēmām ieturēties parkā uz soliņa, pa ceļam vēl iegādājoties vīna pudeli. Tā nu kāru muti tiesājām tās kūciņas nost. Mammai ar Baibu likās, ka tās kaut kāds sakaltušu pankūku un buberta krustojums. :D Atpakaļceļā mamma vēl pamanījās nočiept mandarīnu no parkā augošā koka. Kā garšoja?-pajautājiet viņai pašai...:D

Bet nu diena jau vēl nav galā-vēl pietiekami laiks, lai pavizinātos ar 28. tramvaju, kas ved cauri lielākajai daļai vecpilsētas. Cik sapratu, tad šī viņām šķita dienas vispatīkamākā izklaide. Kur sajūsmu radīja šaurās ieliņas, taksis, kurš iesprūdis priekšā mūsu tramvajam un šoferis, kurš pieloka auto spoguļus un ar aci nomēra vai tiks garām gar ceļu stāvošajām mašīnām. Pirms mājās došanās izkāpām vē Praca do Comercio, kur aizstaigājām līdz upes krastam. Un tad jau arī meitenes pašu spēkiem ar metro devās atpakaļ uz viesnīcu.

2.diena

Sesimbra

Nedēļas saulainākā un karstākā diena. No mūsu četru cilvēku kompānijas es vienīgā jau šeit esmu bijusi, un attiecīgi tas nozīmēja to, ka visi topogrāfiskie un ģeogrāfiskie jautājumi uzgūla maniem pleciem. Tā nu cerēju ka neaizvedīšu mūs sazin kur, jo ar savu atmiņu esmu uz Jūs. Bet viss beidzās, protams, labi. Smieklīgākais, ka iepriekšējā vakarā piekodinu visiem saģērbties silti, jo uz klintīm mēdz būt auksts vējš, rezultātā-staigāju maiciņā un staipīju savu ziemas jaku padusē.

Pirmā pietura Sesimbrā-Atlantijas okeāns. Dažs labs jau bija gatavs mesties iekšā peldus, bet diemžēl majās piemirsts peldkostīms. Bet vismaz kājas pamērcējām, bikšu galus saslapinājām un uzjautrinājāmies par Madžu (nestāstīšu kamdēļ)... :D Laiku līdz autobusam uz Cabo Espichel pavadījām vazājoties pa pilsētiņas ielām, degustējot jūras veltes un vietējos saldumus.

Cabo Espichel

Nu nav jau te diži ko apraktīt-zilas debesis, vēl zilāks okeāns, tuksnesis un skarbu skarbās, laika zoba apgrauztās, klintis. Jā, un cepinoša saule virs tevis. 1,5 h pavadījām apbrīnojot dabas varenumu un izbaudot okeāna klātbūtni. Un debatējot par to vai horizonts šeit redzams tālāk kā Baltijas jūrā.

Atgriežoties Sesimbrā mums bija vēl 1h laika līdz nākamajam autobusam uz Lisboa. Protams, atkal piestājām pie Atlantijas okeāna, kur saulrietā vērojām jahtas-vismaz es ar Madžu-jo mamma ar Baibu apskatīja vietējas suvenīru bodītes. Iemalkojām pa tējas/kafijas/sulas tasei un es apēdu negaršīgāko saldējumu ever.

Colombo

Biju apsolījusi aizvest meitenes uz H&M apģērbu veikalu, bet pie mūsu mājām vakarpusē viss jau slēgts, tādēļ nolēmām aizvest tūristus uz lielāko Lisboa lielveikalu-Colombo. Tad tik sākās-īsta modes skate H&M pielaikošanas kabīnēs :D Un paldies Mammai ar Baibai-tiku pie foršā izrakstītā SILTĀ džemperīša! Nākamā pietura-Continente (tas pats, kas mums Rimi), kur mēs ar Madžu devāmies ikdienas iepirkumu gaitās, bet šamējās atstājām pie vīnu plauktiem. Beigās nācās meklēt svarus, lai noskaidrotu, vai nav pārsniegtas lidostas noteiktās normas. Iepirkumu somas ne pa jokam :D Protams, ar tādiem nesamajiem nekas cits neatlika, kā doties mājās.

3.diena

Rīta cēliens pagāja vērojot miglā tīto Lisboa no Sao Jorges pils. Apskatos suvenīru veikaliņus un atkal vizinoties ar 28. tramvaju. Pabijām arī Sē katedrālē.

Galvenais tās dienas objekts-Cascais. Te paprovējām Santini saldējumu, ko pēc ilgiem laikiem arī es piekritu nogaršot vēlreiz, cenšoties aizmirst savu iepriekšējo pieredzi. Aizčāpojām līdz mini pludmalei, kur līcī pietauvojušās neskaitāms laivas. Iztaigājām vietējo parku, kur redzējām kaudzēm pāvu un citu putnu. Izsmējāmies par izsalkušajām pīlēm. Tad pavadījām labu laiciņu meklējot tajā pašā parkā labierīcības, ko tā arī neatradām, tādēļ okupējām kādu mazu kafeinīcu.

Pēcāk čāpojām gar okeāna krastu un līdām uz klintīm, lai piekļūtu tuvāk. Vairākreiz šeit esot, pirmoreiz pamanīju jaunu parādību-dobju skaņu, kas nāk no pazemes. Visai dīvaina sajūta-stāvi uz stabila pamata, bet zem tevis īsts pērkons-pieņemu, ka viļņu izraisīts.

Iestājoties vakaram un satumsumam, pilsetā tiek iedegts svētku apgaismojums un centrālā egle bez egles-jo tas veidojums tīri no drātīm sastāv. Atvadījāmies no okeāna un bridām iekšā pilsētas sirdī caur pēc iespējas šaurākām un zāļākām ieliņām. Noslēgumā ieturējām siltas vakariņas mafijas stila restorāniņā, kur mūs apkalpoja līdzīgi kā sen atpakaļ fado koncertā. :D

Iebraucot Lisboa, devāmies uzreiz noskaidrot visu par nākamo dienu, -kā šamējās varēs tikt uz Obidus. Man kā jau studentam, šad tad jāmācās un nākamajā dienā kontroldarbs, tādēļ nevarēju satādīt kompāniju. Šajā misijā meitenēm nācās doties vienām, bet jāsaka, gods godam, galamērķi saniedza! Cik zinu, viņas tur noprovēja arī Ginju šokolādes tasītēs un mamma varonīgi pārvietojās pa mūra sienu.

4.diena

Meitenēm diena, kā jau minēju pagāja Obidus, bet man lauzot galvu pie entajām kontroldarba lapām. Bet visā visumā nebija tik traki.

Vakarā mēs atzīmējām Baibas dzimšanas dienu ieturot maltīti vienā no Bairro Alto rstorāniem ar fado priekšnesumu. Vakars izvērtās pat ļoti kuriozs, pateicoties vietējais pavārei Marijai. Mēs vakariņojam un te galvenais vakara vadītājs piesaka Mariju, domājam, ka tā viena tuvumā esošā sieviete-tērpusies melnā. Tad no virtuves iznāk vēl viens sievišķis tērpies virtuves halātiņā. Pajokojam, ka šī noteikti dziedās-un ko jūs domājat-viņa tik tiešām sāk dziedāt. Mūsu sejās sākumā atspoguļojās šoks, bet tad valdījāmies, lai nesāktu skaļi smieties, kā nekā sedējām gandrīz pie pašas improvizētās skatuves :D Pat iztēloties nespēju, kas Marijas CV rakstīts, jo viena vakara laikā viņa i dziedāt uzspēja, i ēst gatavot, i traukus nomazgāt. :D

Vēlāk, kad biju atdevusi mammai mantas, ko vest atpakaļ uz LV, pie metro arī atvadījamies. Viņas nākamajā dienā devās uz LV, bet mēs ar Madžu uz skolu. Nekas, drīz jau būs janvāris un tad jau tiksimies atkal :)