Lai tā būda rūc!

Nu ko, pagājušas turpat vai piecas dienas kopš pēdējā ieraksta-tas tādēļ, ka tā vietā, lai klabinātu datora taustiņus, mēs deldējām deju grīdu un mēģinājām sevi piespiest mācīties. Arī rīt mūs gaida ieskaite Eiropas likumos un par nākamo nedēļu pat domāt negribu- vairākas prezentācijas, vairākas gala ieskaites. Un vispār viss te iet uz galu-tādā ziņā, ka daļa mūsu foršo kursa biedru drīz jau dodas prom no Portugāles un paliekam vien mēs daži izredzētie :) Mazliet skumji, jo daži cilvēciņi tikai nesen tā pa īstam iepazīti. Bet paliek jau arī daudzi ārpus ISCAL, un te taču nav nekādu problēmu iepazīties, vēl jo vairāk, ja tu dzīvo Bairro Alto :D

Šīs piecas dienas nav velti tērētas, jo gūts kārtējais jaunu emociju trieciens, kas uzlādē un dod papildus spēkus. Esmu īsts pārcilvēks :D

Piektdiena:

Piekdienas diena -mācības, nekas īpašs. Toties vakarā devāmies uz ESN rīkoto ballīti erasusiešiem. Pirmstam gan palustējāmies pie Mildas un Giedras- naščējāmies ar vēl neprovētiem portugāļu saldumiem un kārtējo reizi uzjautrinājāmies par viņu kaimiņiem. 

Tālāk uz ballīti devāmies trijatā bez Giedres. Protams, salīdzinot ar Urban Beach-vieta un mūzika gandrīz izsmiekls, bet vismaz kompānija laba-satikām daudz savējo no ISCAL. Vēlāk sēžo ārā un elpojos svaigu gaisu satikām vienu portugāli. Šis pienāk pie mums un jautā vai mēs pazīstot kādus itāļus, jo viņš vēlotis atrast kādus studentus no šīs valsts. Viņš (vārdu, kā vienemēr neatceros) izrādās, esot gadu pavadījis erasmusā Itālijā. Un tā nu sākās saruna gandrīz stundas garumā. Milda nabadziņu tā nolika pie vietas, ka šim īsti nebija ko teikt-caur ironiju un sarkasmu. Vienkārši mums radās priekšstats, ka džekiņš nes mūs cauri un patiesībā nav nekāds portugālis. Jo viņš tikpat kā neko nezināja par pašu Portugāli, arī valoda viņam ar akcentu un arī vārds tāds jocīgs bija, ko protams neatminos. Bet pēc kāda laiciņa mums pievienojās viņas simpātiskais draugs ar savu meiteni. Tad nu viņš tomēr apstiprināja, ka tas pirmais esot vietējais un tad atkal sākās pailga saruna. Kad šamējie aizgāja arī Milda mūs pameta, jo viņa, nabadzīte, knapi kājās turējās-tiko kā ekskursija uz Madeiru aiz muguras. Tad nu divatā ar Madžu turpinājām ballēties līdz rīta gaiļiem ar atlikušajiem studentiem no mūsu skolas.

Mēs un mūsu kursa biedri-izņemot to tur kreisajā pusē-tas kaut kāds pieklīdenis.

Savējie-no kreisās čehs, mēs, čehs un lietuvietis.

Sestdiena: Dažos vārdos-attapšanās no piekdienas.

Svētdiena: Par todienu varētu ielikt rakstu "Spokos" zem populārā virsraksta "Iedomas un realitāte". Tā diena bija, pirmkārt, paredzēta saulana-realitātē migla un apmākušās debesis. To dienu bija paredzēts pavadīt apskatos Kristus statuju-realitātē autobusi svētdienās nekursē uz otru Tēžu upes krastu un rezultā apskatījām graustus graustu rajonā. Tās dienas vakars bija paredzēts pavadīt okeāna krastā vērojot saulrietu un dzerot garšīgo vīnu "3 veci draugi"- realitātē dzērām kaut kādu pretīgu/dārgu portvīnu, jo Mini Preco svētdien nestrādā un tuvākajā Pingo Doce garšīgā vīna nebija. Un dzērām to baznīcas zvanu pavadībā-vienā no jaunatklātiem miroduro, kur varējām tālumā redzēt vien Tēžu upi. Un kas ttiecas uz saulrietu-sagaidījam to vazājoties pa jau minēto graustu rajonu :D 

Bet kā jau vienmēr-kad esam četras, viss notiek kā brīnumzemē. Atradām vairākus miroduro, kas patiesībā bija elpu airaujoši. Divus no tiem atradām pašas bet pēdējo/visskaistāko ar nelielu palīdzību. Tas notika apmēram tā-mēs ar Madžu sākām diskutēt par to, kurā virzienā doties, lai nokļūtu jau vienreiz atrastā miroduro (skaists skats), rezultātā gājām kur acis rāda. Kad te pēkšņi tuvākajā pieturā piestāj autobuss no kura izveļas mūsu leišu džeki no skolas. Nu kur var šitāda sakritība būt :D Vēlāk izrādās šamējie braukuši mājās, ieraudzījuši mūs un izdomājuši izkāpt. Tā nu vārds pa vārdam, joks pa jokam-un šie kā šī graustu rajona vietējie gatavi mums izrādīt skaistākās vietas. Bet kā vēlāk secinājām-šie ne vella nezināja, un atkal blandijāmies vienkārši kaut kur. Atdevām šiem mūsu portvīna pārpalikumus. Rezultātā iestājoties tumsai nonācām superīgākajā vietā, kur tu vari redzēt Lisabonu no iepriekš neredzēta skatpunkta ar Vasco de Gammas tiltu fonā. Tas bija neaprakstāmi. Madža mūs pacienāja ar Laimas šokolādi bonusā. Un tad jau arī bija laiks doties mājup. 

otrais miroduro

Kur acis rāda

Pirmais miroduro

Mūsu vīna provēšanas vieta

Pirmdiena: Madža vazājās pa Ķīniešu bodēm un vakarā uz Rock Caffe, es-mācos, čatoju skype un atkal mēģinu mācīties. ĀA jā, es taču ar biju šopingā, nopirku uz atlaidēm adītu kleitiņu.

Otrdiena: Diena paiet skolā. Vakars-restorānā ar pasniedzējiem. Kārtējais piedzīvojums. Un man jau atsaluši pirksti te visu rakstot. Vienvārd sakot, tas krutais restorans, kas pieder  mūsu pasniedzēja meitai atrodas pavisam netālu no mūsu mājām. Es tik tešām izbaudu dzīvot Bairro Alto, kur viss rokas stiepiena attālumā. Tad nu ierodamies šeit par daudz laicīgi, bez mums te vēl tikai slovāks. Sabildējamies, izpētam apkārtni. Ēka milzīga un galīgi ne pēc restorāna, sākam domāt, ka atkal ne tur ievēlušās. Izrādās ēkas otrā stāvā medicīnas muzejs, un vispār šī kaut kāda bijusī slimnīca. Bet slovāks parāda, kur doties un esam totālā šokā-restorāns te uztaisīt kā slimnīcas paraugs. Dekorācijas kā no veclaiku hospitaļa. Pie sienām zāļu pudelītes, visādas uzpariktes, viesmīļi ārstu virsvalkos,-nu galīgi apetīti nerosinoša vieta. Bet kā vēlāk izrādās tā ir vairāk kā iecienīta un pat dārga (mums uz atlaidēm, jo kā nekā profesora meita), un slavena ar savu virtuvi-pavāre nebaidās eksperimentēt ar ēdieniem. Apsēžamies četras pie viena galdiņa, un pēc brītiņa mums pievienojas divi pasniedzēji-Helders un Džordžs. Man prātā viena vienīga doma-kaut nu te nepasniegtu gaļu. 

Sālums - sarkanais vīns, tad starteri-interesantas maizītes ar sieru, karameli un riekstiem. Tad vēl kaut kāda maize ar sēnēm un vēl sazin ko. Galvenais ēdiens -vistas pīrāgs-vari oma priecāties, nebija man kur sprukt un nācās mocīt iekšā. Tikai vēlāk, kad noskaidrojās ka arī viens  no pasniedzējiem daļējs veģetārietis, sāku pukoties-pričom šitās mocības. Toties saldais gan pa pirmo-saldā kartupeļu kūka, šokolādes biezenis, ķirši un melone. Pavadījām vakaru izglītojošās sarunās-kā nekā tač ar pasniedzējiem sēdējām. Uzzinājām, ka šogad Lisboa nebūšot centrālās Ziemassvētku egles, jo te krīzes iespaidā sācies taupības režīms. Tad jau Latvijai vēl labi klājas. Ap pusnakti pacilātā noskņojumā devēmies mājup. 

Sēņmaizītes

Vistas pīrāgs

Dekorācijas

Trešdiena:

Rīta pusē skola, vakarā ISCAL Ziemassvētku balle. Tad nu tiek vīlēti nagi, gludinātas drēbes un citi priekšdarbi ballei. Lai uz šejieni tiktu nācās pirkt 10 eur biļetes un galvenā norāde-ierasties oficiālos tērpos. Mūsu lietuvietes to saprata mazliet citādi, un kad bijām nonākušas pie kluba ieejas, bija šokā par vietējo studenšu vakarkleitām un papēdenēm. Nu zolīdāk par zolīdu-a mēs tādas pusizceptas :D Neko, dodamies iekšā. Kaut arī esam ieradušās pavēlāk, zēle joprojām pustukša, tādēļ dodames pie letes pēc saviem bezmaksas dzērieniem. Tad jau arī citas lietuvietes pievenojas un aicina uz deju placi. Mūzika sākotnēji kaut kas Kubas ritmos, un gurni paši vel uz priekšu. Tā nu sākumā esam vienīgās, kas uzdrošinās dejot, ik pēc brīža mums pievienojas jauni biedri no erasmus grupas, mūsu aplītis aug. Tikām vietējie vien blisinās. Bet arī šamējos jau virmo kaut kas no balles gara. Te mūsu vidū uzpeld viens vietējais džekiņs un sāk dancināt visas meitenes pēc kārtas, bet mani kaut kā vairāk. Un tad ik pēc laika aizvien labākā kondīcijā viņš atgriežas un atkal rauj mani aiz rokas dejot-beigās tas jau pārvētās par murgu, un tiklīdz šamējo redzēju-bēgu prom. 

Bet vakars atkal izdevies-izdejojušās ne pa jokam-kājas no rīta toč vairs nebija ar mani draugos. Arī lāgā tā vairs nedzirdējām, jo skaļā mūzika laupīja mums skaidro dzirdi. Bet prieks par pavadīto nakti draugu lokā, pat viens no pasniedzējiem bija ieradies-mūsu mīļais Pedro. Tas laikam arī pagaidām viss.

Izskatās pēc sniega?  Tikai putekļi un sūdīga kamera :D

Divas Madžas

Zemāk pievienoju video ar dziesmu, kas Portugālē tagad topā-vismaz
miljons reižu vienā vakarā tiek atskaņota, un pēc katras reizes 
seko pamatīga aplausu vētra. 
Tulkojumu, jums labāk nezināt-nav diez ko pieklājīgs :D