Mazā Madride

Tuk tuk, te atkal es- šoreiz ar stāstiem no Spānijas epicentra - Madrides. Jau otro reizi turpat vai viena mēneša laikā esmu atgriezusies Spānijā, nu velk man uz šejieni :D

Trakums, Jūs pat iedomāties nevarat, kāds slinkums man ir drukāt, ko tik visu neesam redzējušas un sadarījušas Madridē šajās trīs dienās. Paralēli vandos pa bilžu galeriju, lai atsvaidzinātu gan atmiņu, gan iespaidus.

Metro

I diena

Nu pirmo dienu labprāt izlaistu, aizmirstu un izdzēstu. Ziniet, kad pabūts Seviļjā, kur vēl uzspējām uz pēdējo saulaini karsto dienu, izbaudījām naksnīgo pasaku valstību, tad lietainā un aukstā Madride nav vieta, kur labprāt vēlies doties. Un tad jau arī atbrauc atskārsme-ka nāksies šeit izdzīvot veselas trīs dienas, vien tādēļ, ka izdevīgi lidojumi gluži nekombinējas pēc tavām vēlmēm-jāņem to, ko dod. Nē, nepārprotiet-esmu no sirds priecīga, ka esmu šeit pabijusi, esmu spērusi patiesi lielu soli savā attīstībā un pieredzē. Madride ir stāsts nevien par pilsētu kā tādu, bet arī par manu iespēju apzināšanu un uzdrošināšanos. Dažreiz ir ļoti liels slinkums kalt to akmens ceļu uz paradīzi, un tad ir vajadzīgs tāds kārtīgs spēriens, kas manā gadījumā-jau iepriekš rezervētās biļetes.

Nekad ko tādu nebūtu pasākusi viena, tādēļ esmu pateicīga par Giedres, Mildas un Madžas sastādīto kompāniju. Mēs esam cilvēki ar dažādiem skatījumiem uz dzīvi, katram savs-bet kad esam uz viena viļņa, tad ir tā sajūta, ka tik tiešām-ir! Mēs visu dienu varam klusējot vērot pilsētu, bet kad pienāk vakars-aiz smiekliem vārtīties pa grīdu un tarkšķēt kā vecas klabermašīnas.

Pirmā diena man pagāja totālā bezfilmā. Iepriekšējā nakts-gulētas vien 3 h un tās pašas saraustītas. Lidmašīnā tik vien paspēju kā acis aizvērt, kad jau sākām pamazām nolaisties Madridē. Vismaz čekošānās pagāja operatīvi un ātri, jo lētiem lidojumiem arī attiecīgas pārbaudes-man pat pasi neapskatījās, tik vien uz biļeti pablenza. Ielidojot mums pat īsti nebija skaidrs, kur pa nakti paliksim. It kā teorētiski netā atrasts  viens cilvēks, kura nummurs un adrese man uz rūtiņa lappiņas saņurcīta somā gulēja. Labi, ka vismaz uz lappiņas, jo pēc lidojuma, kad mēģināju pamodināt savu mobīlo, secināju, ka man nav ne jausmas, kāds manai jaunajai sim kartei pin kods, un tā novedu visu līdz puk kodam, kuru, protams, ne tik nezināju. Attiecīgi-trīs dienas bez mobīlā.

Spilgtākās tās dienas atmiņas- kā es mēģināju neaizmigt metro, nenosnausties savā pusdienu šķīvī vai arī neatplīst muzejā zem kāda soliņa. Tā nu sanāca dienas garumā sevi knaibīt, buhņīt un citā veidā spīdzināt.

Pirmais, ko pasākām ielidojot Madridē-atradām i-punktu, sadabūjām kartes un speciālās braukšasnas biļetes tūristiem. Noskaidrojām kā tikt līdz mums vajadzīgajai adresei un tā nu devāmies lūkot savas jaunās naktsmājas. Sākotnējie iespaidi par pilsētu-viņiem ir milzīga metro sistēma ar 12 līnijām, kamēr mums Lisboa ir vien nieka 4. Un šī sistēma ir astotā garākā pasaulē, tā ka varat iedomāties paši mūsu milzīgo pārsteigumu-tuneļi tuneļu galā.

Izkāpām Ursu vai kādā tur stacijā un secinājām, ka esam nonākušas īstākajā ķīniešu rajonā, vieni vienīgi ķīnieši-labi, mazliet pārspīlēju, bet viņu te tiešām ļoooti daudz. Mikus teiktu, ka es te iederos. :D

Tad nu uzgājušas pareizo ielu, pareizās durvis, bailīgi spiedām zvana pogu, protams, man kā galvenajai kontaktpersonai, kas šos cilvēkus atradusi, nācās iet pa priekšu. Jā, nedaudz precizēšu-mēs izmantojām Caouch Surfing programmu, kad tu internetā atrodi cilvēkus, kas gatavi tevi izmitināt uz kādu laiku pie sevis bez maksas. Bet savā ziņā tas ir arī risks, jo tu nekad nezini, kāds patiesībā ir tevis atrastais cilvēks. Bet Roberto, itālis, kas jau trīs gadus mitinās Madridē, un viņa draudzene Belena, spāniete, bija patiešām jauki cilvēki. Abiem viņiem 30 gadu, daudz ceļojuši-Belena pabijusi kā brīvprātīgā Indijā, savukārt Roberto labu laiciņu viesojies Japānā. Abi bieži dodas izbraukumos uz Maroku, un viņiem ir plāni kaut kad drīzumā apmeklēt Brazīliju. Viņi mūs uzņēma ļoti laipni, teica, lai jūtamies kā mājās, pat uzticēja sava dzīvokļa atslēgas.  Roberto, varbūt mazliet tāds klusāks, savukārt Belena īsts dzīvības iemiesojums, šaudās ar jokiem, sniedz padomus utt. Bet mēs jau kā īsti baltieši, vienmēr tik neuzbāzīgi, centāmies pēc iespējas mazāk šiem maisīties pa kājām, tāpēc noskaidrojušas visu nepieciešamo info devāmies ekskursijā pa pilsētu. Bet laikam aiz savas pārlieku lielās pieklājības nošāvām greizi, jo parasti, ja kāds uzņem ciemiņus, viņš grib ar tiem arī iepazīties, bet mēs, - ka tik tālāk no saviem izmitinātājiem.

Cik sapratu viņi bija plānojuši kopīgas pusdienas, ko mēs atvairījām ar frāzi-paēdīsim pilsētā. Tad vēl Madža pirmo 2 h laikā pamanījās saplēst dzīvojamā istabā bilžu rāmīti, ko viņa  gods godam ceļojuma beigās nopirka vietā. Bet mūsu jaunie paziņas bija ļoti saprtoši, tāpēc atlīdzinājām šiem ar mūsu pāšu gatavotām vakariņām pēdējā prombraukšanas dienā. Sacepām pildītās pankūkas latviešu gaumē-ar sieru un banāniem. Sanāca labāk kā cerējām, jo te nav gluži to sastāvdaļu, kas atrodamas LV.

Ko tad redzējām pirmajā dienā, neskaitot ķīniešus, aukstu laiku un lietu? ( Jā, ar katru vēso dienu iemīlēju savu silto jaciņu aizvien vairāk, jo tā noderēja naktīs arī kā spilvena aizvietotājs). Pabijām Reina Sofia muzejā ar 4 stāviem, kur varēja apskatīt tādus pasaulslavenus māksliniekus kā S. Dalī un Picaso. Te mēs pavadījām kādas 3 h, un eksursijas beigās, kuras laikā starpcitu gandrīz aizmigu, man jau viss bija tā piegriezies, ka mums ar Madžu uznāca pamatīga smieklu lēkme. Ja mums nebūtu tik intileģenti draugi, kas patiesi izbaudīja šo istādi, mēs ar Madžu jau sen būtu notinušas makšķeres. Tādēļ neredzošām acīm klīdām no zāles uz zāli un beigās vienkārši palikām uz kāda soliņa, kur gaidījām pārējās meitenes. Tikām aplūkojās trīs šausmīgas gleznas savā priekšā un nemitējāmies smieties par to bezjēdzību. Beigās jau apsardze sāka uz mums ar tādu šķību aci skatīties. Bet nu kā var uzbliest trīs melnas līnijas, trīs sarkanus punktus un nosaukt to visu par "Kucēnu deju"? Kaut arī esmu beigusi mākslas skolu, tas ko redzēju šeit-pat Mikus labāk varētu...

Pabijām arī Retiro parkā, kas diemžēl vakaros nav tik smuki izgaismots kā googlē parādīts, bet uzgājām grieķveidīgu templi, kas diezgan labi gāja mums pie sirds, tāpēc nolēmām atgriezties dienas laikā. 

Gandrīz piemirsu-tās dienas pirmais objekts patiesībā bija Atocha vilciena stacija, kas īpaša ar tādu sīkumu-kā iekšēju dārzu. Tu ienāc pa durvīm un tev zem kājām paveras tāds kā mini botāniskais dārzs, kur cilvēki pusdieno, apskata kādu glēznu izstādi, kas arī iestarpināta pavidam-tiešām kaut kas nebijis...

Vakarā pārradāmies mājās, iepazināmies ar viņu draugiem (vēl vienu pāri), kuri bija atnākuši vakariņās un lai paskatītos Hariju Poteru, un iebarakādējāmies savā istabā. Te spēlējām Uno, ēdām kēksiņus un gaidījām kad atbrīvosies dīvāns dzīvojamā izstabā, lai varētu vienkārši atlūst.

II diena

Cēlāmies agri-jo kā vienmēr, negribējām būt uzbāzīgas un tāpēc labāk ātrāk pazust no dzīvokļa. Ja iepriekšējā diena bija murgs, tad šo varētu nosaukt par Debesu dāvanu-spīdēja saulīte, zilas debesis, nācās pat abrīvoies no dažas liekas drēbju kārtas. Pat nevarēja salīdzināt ar 11C iepriekšējā dienā. Rīta cēlienu pavadījām vietējā tirgū- kur var iegādāties pilnīgi visu. Šeit pieejamas ķīniešu lētās lietiņas, kā arī jau palieltotas mantas, kas cilvēkiem nav vajadzīgas. Manīju, ka tiek tirgotas vecas monētas, spēļu kārtis, komiksi, veci pūlksteņi, trauki, skulptūriņas, pat aizvēsturiska kara tehnika. Šeit iegādājos par nieka kapeikām siltās zeķes un  superbiezus legingus. ŪUUn viņiem šeit ļoti patīk izkliegt savas cenas un darīt tās zināmas katram garāmgājējam. 

Tālāk devāmies uz galveno pili, jeb karaļa rezistenci ( Royal Palace of Madrid). Te bija ko redzēt ne tikai no ārpuses bet arī no iekšpuses. Iekštelpas greznu greznās-zeltā cakotas, izvītas ornamentiem, rotātas ar dažādiem greznumelementiem un  griesti kā veseli mākslas darbi. Laikam viena no vietām, kas visvairāk palikusi atmiņā. Tālāk klīdām pa pilsētu, meklējot dažādu objektus, ko pat neatceros, bet ņemot vērā, ka laiciņš patīkams, oma daudz labāka-izbaudījām Madrides piedāvātos skatus. Atradām kādu mazu restorānu netālu no centra, kur ieturējām vieglu maltīti, tā teikt uzņēmām enerģiju turpmākajam vakaram.

Kad beidzot bija satumsis, devamies uz Deboda templi, kas ir paliekas no kādas senas ēģiptiešu celtnes, kas atrodas neliela ezeriņa vidū. Bet kā jau vienmēr, pastkartēs viss daudz labāk izskatās kā dzīvē, ēkas apgaismojums, mums ierodoties, nu nepavisam nav tāds kā gaidījām, respektīvi-gandrīz vispār nekāda apgaismojuma. Toties vismaz atradām skaistu skatu laukumu aiz šīs celtnes, kur varējām ļoti labi pārredzēt naksnīgo Madridi.

Vēl pirms lietusgāzēm paspējām safočēties pie slavenajām Don Kihota un Pančo skulptūrām, iepirkt un noprovēt jocīgas marmelādes, kas vairāk laikam no Turcijas te ievestas.Kopumā šī diena man tiešām patika, jūtami bija uzlabojies mūsu garastāvoklis un vispār bija jautri. Kad beidzot saulaino dienu nomainīja lietainais vakars, nolēmām doties mājās, kur pavadījām jauku vakaru kopā ar Roberto un Belenu. Spēlējām galda spēles, dzērām kaudzēm tēju un dalījāmies pieredzē.

III diena

Diena, kas atlikusi, lai apskatītu visu vēl neredzēto. Tāpēc devāmies uz industriālo rajonu, kas ir pavisam atšķirīgs no iepriekš redzētās Madrides. Te viss tāds moderns, stiklots un vienkāršots. Milzīgi debeskrāpji, cilvēki uzvalkos un skati kā no nākotnes. 

Todienu varētu dēvēt arī par slavenību dienu, jo satikām interesantus cilvēkus. Pirmais bija kāds opis, kurš nejauši divreiz pēc kārtas atšķirīgos laikos un vietās iekļuva mūsu kadros. Un izrādās, šamējam tas gluži negāja pie sirds, tāpēc viņš pienāca pie mums un palūdza izdzēst sevi no kadriem. Nav ne jausmas, kas tam par iemeslu, mošk tiešām kāds slavens politiķis vai miljonārs. Bet divreiz vienā dienā-viens un tas pats cilvēks, tas jau bija kaut kas dīvains. Viņam laikam likās, ka mēs viņu izspiegojam. Otrs gadījums-Retiro parkā sēžot āra kafeinīciņā, tiesājot saldējumu un klausoties ģitārspēli vērojām kā pie blakus galdiņa kāds angļu džentelmenis dāvā dažiem cilvēkiem autogrāfus. It kā pēc sejas šķita pazīstams, bet tā arī paliek mistērija, kas viņš tāds.

Laicīgi devāmies mājup, lai sāktu gatavot vakariņas, bet ierodoties mūs sagadīja pamatīgs pārsteigums-dzīvoklī pazudusi elektrība, bet saimnieku nav mājās. Izmeģinājamies šādi un tādi, bet bez panākumiem. Tā nu sēdējam tumšā dzīvoklī, klausījāmies Madžas mobīlajā dziesmas un smējāmies par likteņa ironiju. Galu galā beidzot pārradās arī Roberto, kas visu saveda kārtībā. Tā nu pievērsāmies vakariņām. Pēc gardās maltītes mums tika piedāvāts doties uz īru bāru. Par cik bijām nolēmušas nakti pavadīt lidostā, jo mums bija agrais reiss uz Lisboa un kārtējo reizi negribējām traucēt šamējos, mums bija atliku likām laika. Tā nu piekritām un devāmies ar Roberto satikt viņa draugus. Bārs mani pārsteidza ar savu mājīgumu un iekārtojumu-īsts īru stilā veidots. Pasūtījām pa dzērienam un gaidījām viņa draugus. Beigā pie mūsu galdiņa pienāca pavecāki divi vīrieši un sieviete-bijām jau aizmirsušas, ka Roberto nav gluži mūsu vecuma, attiecīgi arī viņa draugi. Bet kā jau spāņi, sabučoja mūs uz abiem vaigiem un sarunas sākās. Devāmies uz otro stāvu spēlet šautriņas. Sadalījāmies komandās un tiku vienā ar Roberto draugu, kura vādu, protams, neatceros. Izrādās, manas iemaņas nav zudušas, un rezultātā palikām vinētājos. Paspējām vien izspēlēt vienu spēli, jo pēdējais tās nakts metro, jau bija ceļā, tādēļ steidzāmies uz lidostu.

Nakts lidostā-interesanta. Lidosta gandrīz tukša, vien ar dažiem guļošiem cilvēkiem. Atradām klusāku vietiņu netālu no WC un kafijas automātiem, lai varētu netraucēti pļāpāt. Madža likās uz auss, bet mēs trīs bazarējām līdz rīta gaismai, kad arī beigās neizturējām un atlūzām turpat, kur sēdējušas.

Ielidojot Lisboa saskārāmies ar nepatīkamu šķērsli-streiku, kura dēļ bija bloķēta lielākā daļa publisko tarnsportu, Tāpēc no lidostas braucām pārbāztā autobusā, kur tikpat kā elpot nebija ko. Bet viss galu galā beidzās labi-esmu sveika un vesela nokļuvsi mājās :)

Dārzs, kas izvietots uz vertikālas sienas

Atocha vilciena stacija

Jā, ārā pavēsi

Reina Sofia muzejs

Skats no muzeja

Mēs, jaunajā guļamistabā

Kēksiņi

Tirgus diena

Karaļa pagalmā

Royal Palace of Madrid

ļoti interesanti ielu nosaukumi

njā :D

Lāčuks, viņiem te tāds oficiāls simbols

Arfists, - sasodīti labs arfists

Dins Kihots un Pančo

Industriālais rajons

Retiro parks

Satikām arī tādu bruņurupuci