Magnētiskais četrinieks

Kas to būtu domājis, šodien jau sesdiena un puse dienas nogulēts. Labāk nemaz neteikšu cikos šodiena izvēlāmies no gultas. Un viss tikai pateicoties vakarnakts piedzīvojumiem. :)

17. novembrī apritēja veseli divi mēneši, kopš esam šeit!

Jā, un starpcitu sveicu Jūs visus Latvijas dzimšanas dienā. Mēs dzīvojam skaistā zemē, kurā mīt savādi cilvēki. Bieži mūs sauc par vēsiem, rūpju nomāktiem, skaudīgiem, bet tas tikai tāpēc, ka gadsimtu garumā esam iemācījušies ap sevi sacelt neiedomajamas emociju barjeras un esam paslēpušies neizmērojami dziļās alās, tikai viena iemesla pēc-lai izdzīvotu. Bet tiem, kam izdodas caursist šīs bruņas atklājas tiešām apbrīnojama būtne-patiess draugs, uzticams un drošsirdīgs sabiedrotais. Mēs esam kā nezāles, kas nekad neiznīkst,  bet kā zināms, pat nezāles var ziedēt skaisti. 

Vakar par godu 18. novembrim uzrīkojām ar Madžu svētku vakariņas, klausījāmies latviešu dziesmas un vēltījām veselu vadības grāmatvedības klades lappusi, lai izdaiļoti LV vārdu un pārvarētu garlaicīgo lekciju. 

Pēc vakariņām nesos uz kino, kur mani gaidīja trīs lietuviešu meitenes. Divas no viņām-Odeta un Milda ( cita Milda) ir arī manas komandas biedrenes Simulation Project. Tā nu arī šajā paša projektā, atkāpjoties no ikdienas uzdevumiem, nolēmām iet uz kino. Gribēju redzēt kā šis pasākums izpaužas Portugālē. Nu neko diži savādāk jau nav, ja neskaita reklāmas pauzi pašas filmas vidū. Tas gan bija nepatīkams pārsteigums. Kas par filmu? Nu tas pats Krēslas sāgas jaunākais izlaidums. Zinu, zinu-mazu meiteņu spēlītes, bet nu ja jau grāmatas izlasītas, gribas arī filmu redzēt, un ja vēl tevi uzaicina labā kompānija-nevar atteikt. Filma, laikam pat labāka kā gaidīju. Sākums mazliet salkans, beigas biedējoši šķebīgas, ta ka kopumā sanāca tāda kā harmonija. Pēc filmas ap pusnakti devos mājās. Zināju, ka Madža, Milda un Giedre plāno doties uz kaut kadu koncertu tā patālāk no mūsu rajona. It ka arī apsolīju ierasties, bet galu galā secināju, ka neesmu tik drosmīga, lai vena nakts vidū blandītos pa Lisabonu. Bet pānākot mājās mani sagaidīja patīkams pārsteigums, meitenes joprojām tusējās pa mūsu viesistabu, tā arī nedevušās uz koncertu. Jāsaka, ka man paralēli bija izstrādāts arī rezerves plāns-sazināties ar Dominiku un Izu, kas te pat uz mūsu ielas mitinās, un pierunāt šamējos doties uz Erasmus Lisboa ballīti.

Un tātad, šo divu mēnešu laikā esam pamanījušas interesantu parādību-līdz ko esam visas četras kopā, ar mums sāk notikt pilnīgi neloģiskas lietas un piedzīvojumi. Tā nu ar pēdējo tā vakara tramvaju devāmies uz erasmus pasākumu. Izkāpušas no sabiedriskā transporta attapāmies uz ielas, kas, kā, protams, jau kuro reizi neparādijās kartē. Tā nu stāvējām nezpaīstamā rajonā un štukojām, kur likties tālāk. Līdz brīdim, kad pie mums pieturēja melns džips ar trīs vietējiem portugāļiem, kas piedāvāja savu palīdzību. Viņi ļoti labi pārzināja angļu val. Bet nav jau brīnums, jo Marta, ir angļu valodas skolotāja. Vasko- nav ne jausmas, ar ko viņš nodarbojas, un trešo meiteni, kam todien kā izrādās bija dzimšanas diena, mēs pat neuzinājām kā sauc. Viņi mums paskaidroja kā nokļut līdz vajadzīgajai vietai, taču visai skeptiski attiecās pret mūsu plāniem, jo viņi varot piedāvāt labāku izklaidi. Tas klubs uz kuru plānojām doties esot sliktas kvalitātes, un vispār atrodas ļoti bīstamā rajonā, no kura mums labāk ātrāk taisīties projām. Un viņi bez tam varot mūsu iedabūt tajā otrajā vietā par velti. Apmainījāmies mob. un teicām, ka iespējams nakts gaitā nonāksim arī līdz viņiem. Patiesībā tas notika daudz ātrāk kā bijām ja vispār bijām plānojušas. Nonākušas "W" klubā atdūrāmie kā pret sienu- 1.oo naktī gandrīz nemazākās dzīvības, vien dažas sejas gozējās pie bāru letēm. Vismaz bārmeņi šķita draudzīgi un paskaidroja, ka Portugālē ballītes sākas tā ap 3.00 pa nakti. Stulbums-uz mūsu ielu šis likums neatiecas. Plānu maiņa, un nolemjam doties uz Urban Beach disco club, ko ieteica Marta. 

Taču jau atkal problēma-kur tas brīnums atrodas. Bet mēs gluži nesam vakarējās-mums taču ir Martas mob, tā nu Madža sūta sms, jautājot pēc adreses. Atbildes vietā saņemam mašīnu ar šoferi, kas mūs aizvizina līdz vajadzīgajai vietai. Nu ir taču tie portugāļi super viesmīlīgi....Nav vārdam vietas!

Urban Beach disco club atrodas netālu no Caisa de Sodere, pašā upes kratā, laikam precīzāk-uz upes. Tik glaunā bārā savu mūžu neesmu bijusi. Sienas no stikla, un caur to vari redzēt naksnīgo pilsētas otru krastu, kā tāda milzīga mēbelēta laiva uz ūdens. Jā, Vasko tad mūs arī kā solījis, dabū iekšā pa velti. Tiekam iepazīstinātas ar viņu draugiem, kas te salasījušies, lai atzīmētu tās pašas jau minētās meitenes jubileju. Tiek mums ierādīta vietiņa, kur piemesties, kas kā vēlāk izrādās, tikusi speciāli rezervēta. Tā, ka cilvēki no malas te tā vienkārši nemaz nevar nākt un sēdēt. Kur vien pametam acis, apkārt gozējas cilvēki ar statusu un noteiktu vietu sabiedrībā. Šī ir vieta, kur nabadzīgās skaistules nāk turīgus vīrus lūkoties. :D Tad nu iedzērušas pa glāzei, dodamies dejot. Mums pievienojas arī viens no jaunās kompānijas ,saukts Luis, kurš patiesi likās dīvains. Un ja citi mūsu jaunie draugi šķita patiesi jauki, tad šis laikam bija "pārāk" jauks, tāpēc tuvākās stundas laikā mēs viņu "nejauši" pazaudējām. Mūzika labu labā, un varam nodoties kopējam ritmam. Bet ņemot vērā, ka vīriešu kārtas pārstāvji šeit manāmā pārākumā, dažbrīd sajutos kā cisiņš Statoil skatlogā. Mūsu matu krāsa un atšķirīgais izskats bija kā ielūgums mūs apķert, sabučot un pajautāt no kurienes esam. Nedod dieniņās ja tu vēl kādam acīs paskaties. Un vēlāk kā pamanījām šiem interesanta stratēģija, sākumā ar mums nāk iepazīties kāds ļoti sipātisks un komunikabls puisis, un pēc neilga laika tiek izvilkti gaismā arī viņa ne tik  šarmantie draugi. Tā teikt tik sagatavota ēsma. Tikām ierautas arī šādā afēra, un rezultātā Madža tika pie jauna sirdsāķīša, no kura bija pagrūti tikt vaļā. Tādēļ izvairoties šādu incidentu pārvietojāmies no vienas zāles gala uz otru. Jo vēlāks nāca, jo mūzika kļuva lustīgāka. Patiesībā, vakars izvērtās patiesi labā piedzīvojumā. 

Bārs, bildes no neta: Urban Beach

No rīta gaidot nakts autobusu, mazliet arī pafeilojām. Kad četras meitenes tikušas laukā no trokšņa bez lieciniekiem, vajag taču padalīties arī ar emocijām. Tad nu klājam vaļā cik nepierasti tādās vietās utt, un te pēc brītiņa izlien no pieturas stūra viens no mūsu jaunajiem draugiem. Pirmais jautājums, kas iešaujas prātā-cik daudz viņš dzirdējis, ko dzirdējis....Viņš tik pienāk, sasveicinās, atkal apiet ap stūri, iesēžas savā autiņā un dodas tālāk. Labāk, laikam neminēt, ka viņš gluži uz kājām neturējās. :D

Kas attiecas uz citām denām....Kopš pēdējā ieraksta-

• Esmu pamanījusies tikt iespiesta metro durvīs.
• Domājot par lāčiem pabraukt garām savai pieturai un nokavēt skolu. 
• Tikusi pie iesnām
• Mums nākamnedeļ nozīmēta īpaša ekskursijā, kurā dosiemies kopā ar mūsu skolas pasniedzējiem. Un atkal jautrība garantēta.