Trakais brauciens

Jā, jā,- te atkal es... Nu šoreiz , laikam, gluži nebūs stāsti no "siltajām zemēm"...Vairāk par pašmāju Lisboa, jo esam apceļojušas neskaitāmas vietas ap mums, bet mazāk tās, kas tepat durvju priekšā. Tādēļ taupīsim līdzekļus, beidzot sāksim nedaudz pievērsties mācībām un apsekot notikumus tepat Lisboa. 

Dažas dienas atpakaļ (sestdien, manuprāt), mēs no mūsu kursa biedra Pavela uzzinājām par tādu akciju, kā bezmaksas brauciens ar tūrisma autobusu stundas garumā. Tas autobuss- nu tāds, divstāvīgs-bez jumta, ar kādu esmu jau labu laiciņu vēlējusies pavizināties. Un, protams, sesdiena pēc  laika prognozēm, kā izrādās, viena no pēdējām tik siltajām un saulainajām dienām. Bet realitātē-tik tiešām silts, bet saules tā mazāk. 

Sarunājām ar Mildu un Giedri tikties Marquesh Pombal laukumā, kur pietur šis divstāvīgais skaistulis. Iznākot no metro mūs sagaidīja pamatīgs pārsteigums-portugāļi atkal streiko, vai šajā gadījumā -reklamē nākamo streiku. Laukums pilns ar cilvēkiem, kas tur karogus, balonus un maršē. Satiksme bloķēta. Bet mūsu baltais busiņs pustukš burzmas vidū stāv. Es jau nobijos, ka visi šitie ļautiņi rindā uz viņu stāv, bet kad uzzināju, ka šie tikai biku streiko, uzreiz nomierinājos. 

Apsēdāmies, ilgi nedomājos (ak, mēs muļķes), otrajā stāvā. Un tad sākās trakais brauciens. Mēs jau iepriekš zinājām, ka nāksies šķērsot Vasco de Gamas tiltu, bet tādu lietu, kā "mazu" vēju mēs piemirsām. Vienubrīd likās, ka man galvu no pleciem nopūtīs. No skaistajiem skatiem neko neredzēju, jo sažmiegusi acis blenzu grīdā-lai man lēcas neizpūš! Ar vienu roku turēju savu somu, ar otru vīstīju savu ģīmi ciešāk kapucē. Un atkal mana siltā jaciņa paglāba no briesmīgā vēja. Brauciens likās mūžīgs, un vējš, vairāk vētru atgādināja.

Bet nu izkāpušas no busa beidzot apjēdzām patiesību-bezmaksas tas tādēļ, ka tas ir viena lielveikala mārketinga akcija, respektīvi, esam atvestas uz milzīgu outletu, kur mums jāpavada 2 h. Pirmais, ko pasākām-devāmies iemalkot pa karstam dzērienam. Satikām kafeinīcā apkalpojošo personālu-krieviski runājošus ļaudis. Šie mūs uzslavēja par valodas zināšanām, ar kurām šamējos pārsteidzām. 

Un kad bijām kaut cik atsalušas, sadalījāmies-Milda ar Gedri devās shoppingā, bet mēs ar Madžu vienkārši  paklaiņot. Viekals ne gluži kā veikals mūsu izpratnē-vairāk kā mazs ciematiņs, kur katrā veikalā vari ieiet no ielas puses. Viss ietērpts Ziemassvētku rotājumos, palmas aptītas lampiņu virtenēm. Ciematiņa centrā sēž trīs Santas un spēlē dzīvajā pasaules slavenas Ziemassvētku dziesmas. Uzjundīja nelielu sentimentu pēc mājām un baltajiem svētkiem, kas tikai pēc mēneša. Sēdējām un klausījamies bezmaksas koncertā. 2h pagāja nemanot.

Atpakaļ ceļā mēs jau kā īsti veterāni savīstījāmies visā, kas mums līdzi, jo, protams, pirmais stāvs atkal aizņemts, un nācās sēdēt otrajā. Iesmējām par nabaga tūristiem, kas plikām galvām atgāzušies sēdēja aiz mums. Šoreiz vismaz izdevās acis vaļā noturēt, un varējām izbaudīt skatus uz naksnīgo Lisboa no Vasco de Gamas tilta.

Šī ceļojuma laikā sapratu, ka svētki patiesībā nav aiz kalniem. :)

Tā streiko portugāļi:

Ciematiņš:

Centrā karuselis sīkajiem

Brauciena noslēgums, mēs un baltais skaistulis

Brauciena sākums-mēs vēl naivas nezinītes

Vasco de Gamas tilts

"Mini vējš"

Riktīga ragana pēc brauciena

Atpakaļ ceļš