Tagad novembrī katra saulainā diena jāuzņem ar lielu sajūsmu, un mājās sēdēt ir vienkārši nepiedodami. Ja šeit līst, tad ar to ir jāsaprot pamatīgi plūdi. Tā ir īsta māksla žonglēt ar savu lietusargu ļaužu pūlī, jo tev jāskatās kur kāju liec, jāizvairās no jumtu notekūdeņiem un vēl jāpaspēj pareizajā brīdī iela šķērsot. Nedrīkst aizmirst arī ūdens straumes no mazajām, slīpajām ieliņām, kas burtiski gāž tevi no kājām. Un viss, kas no tevis ir palicis sauss ( kaut arī esi aizgājusi tikai pārsimt metrus no dzīvokļa līdz metro) ir tavi mati, jo pārējo var vienkārši izgriest.
Tāpēc pirmdien izmantojām sauso iespēju un devāmies atkal uz Cascais. Jau reiz šeit pabijām, bet kā secinājām, pašus skaistākos saktus esam palaidušas garām. Šoreiz man un Madžai pievienojās arī Giedre, Milda un Diana.
Uzgājām kārtējo klinšaino pludmali, kur viļņi trīsreiz augstāki par mani, un ar pamatīgu spēku izšķīst pret krastu paceļoties vēl augstāk. Un tad ar vēju tu saņem savā sejā ūdens lāses jeb tā tevi bučo okeāns. Tikai šis milzens ir īsts tiepša un kad esam sagatvojušas kameras, lai uzņemtu labākos foto ever, šis maita stāv rāms kā jēriņš, un tiko pagriez muguru, tā "kājas un rokas" iet pa gaisu.
 |
| Varenais Atlantijas okeāns |
 |
| Vieta kur sākoties paisumam/ bēgumam sasmeļas ūdens blāķis |
 |
| Un caur šejieni tas ūdens veļas |
 |
| Un es ar kārtējo palmu |
 |
| Esmu oficiāli iemīlējusies okeānā, iespējams drīz precēšos |
 |
| Es un fonā mīļotais :D |
Bet ar to jau diena vēl nebija galā. Atradām info centru, kur sadabūjām karti un norādes ar apskates vērtajām vietām. Bet galu galā ņemot vērā, ka tā diena viņiem oficiāla svētku brīvdiena-daži no objektiem bija slēgti. Viens no ievērības cienīgākajiem bija kāds parks, ko patiesībā uzgājām nejauši. Šajā parkā tāpat kā Porto savā vaļā klīda krāšņi pāvi, bet koku zaros lēkāja zaļi papagaiļi.
Atradām arī dīvaina paskata galeriju, kas atgādināja nedaudz Gīzas piramīdas. Šeit bija apskatāma Paulas Rego gleznu un zīmējumu ekspozīcija, kas man uzdzina patiesas šausmas. Kaut arī no info tablo sapratu, ka šī māksliniece grib pievērt publikas uzmanību vardarbībai pret bērniem, tas veids kādā viņa to paveic ir dūšu šķebinošs. Attēli ar neglītām sievietēm, kuras izvaro vēl neglītāki vīrieši, bērnu slīcinšana akās un vienvārdsakot-citas šausmas.
 |
| Feikās piramīdas |
Ņemot vērā lietuviešu vēlmes, devāmies uzmeklēt arī kādu vietējo kapsētu, bet tā vietā iemaldījāmies biezo rajonā ar pamatīgiem dzelzs žogiem, un tikai palmu virsotnes un citu augu galotnes liecināja par tiem brīnumiem, kas mūsu acīm liegti.
Kaut kur pa vidu starp muzeju un galeriju aspkatēm paspējām ieturēt arī līdzpaņemtās pusdienas Cascais pludmalē. Bet visu mazliet sarežģītu padarīja izsalkušās kaijas. Sākumā viena uzmacās Madžai, un rezultātā viņa pārvācās citur. Kad Madža bija prom kaijas nākamais mērķis biju es.... Un, lai atkratītos no šī uzbāzīgā radījuma, izlēmu rīkoties neapdomīgi un pametu tam briesmonim kumosu maizes. Bet ak šausmas, viena briesmoņa vietā uzradās vēl ducis briesmoņu, kas sāka kauties viena kumosa dēļ, un tagad mums bija jācīnās ne ar vienu vien kaiju. Bet arī šiem putniem ir savas vājās vietas, un šoreiz tā izrādījās mazs, kaulains vaukšķis, ko varētu paņemt vienā saujā. Šis rējējs viens divi aizbaidīja putnus prom.
Vēl šadas tādas bildes:
 |
| Un gabals arhitektūras |
 |
| Šo jau esat redzējuši iepriekš, tikai saulainākā gaismā |
 |
| Ziemassvētku pusdienas |
 |
| Nejaušais parks |
 |
| Pretī saulrietam |
Šoreiz viss, gaidiet nākamo nedēļu, kad būs svaigi jaunumi no Madrides ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru