Viena ielās

Sveika, Tauta-sen neredzēta! Un no sirds atvainojos, ka tik ilgi esmu sev liegusies šeit ko ierakstīt. Ziniet-slinkums, aizņemtība un tādas lietas :D

Jāsāk laikam jau ar to, ka sajūta te kā sautējuma katlā. Kad atbraucām, termometra stabiņš bija knapi virs 20 C, tagad dienā mēdz būt pat 32C. Pilnīgi un noteikti nav sajūta, ka tuvotos ziema.  Spēj tik lakt ūdeni, un tverties pie ēnām. 

Šoreiz mēģināšu Jūs negarlaikot ar sīkumiem, un lielos vilcienos tad par notiekošo.

Piekdiena:

Rīta un vakara cēliens pagāja notiekošās un nenotiekošās lekcijās. Sīkumos, kā jau teicu, neiedziļināšos. Vienīgi rezumē-pirmie mājasdarbu kalni. Bet pozitīvi tas, ka 5.oktobris ir papildus brīvdiena, jo te svin Republikas proklamēšanas dienu. Mums tā savukārt ir iespēju kaut kur aizšmaukt. 

Piekdienas vakars. Tas jau ir cits sāsts....Atceraties Mildu un Giedri? Tad nu viņas bija mūsu ciemiņi jaunam piedzīvojumam. Piekdien ap pusnakti sagaidījām viņas metro stacijā, lai dotos iekarot Bairro Alto ielas. Mūsu slēptais uzdevums bija viņās izraisīt šoku, par to, cik cilvēku pārbāztas ir ielas. Vakara sākumā es vēl raizējos, ka salīdzinājumā ar citiem vakariem, šoreiz cilvēku tā pamazāk. Bet leišu meitenēm pat tas, kas man šķita maz, likā kā kaut kāda anomālija. Bija jautri vērot kā nakts gaitā viņu izbrīns pieņēmās spēka ar katru jaunpienākušo simto viesi. Viesiem, kas uzrodas no nekurienes. Kā jau nama mātes, viesmīlīgi izrādījām "stūrīti" un bezbailīgi grūstījām publiku, lai tiktu uz priekšu. Pēc nepilnas stundas mums pievienojās arī Joena un Kinga-iepriekšējā vakarā satiktās polietes. Vērojām apkārtni, sprēgājām jokus, klīdām pa Bairro Alto. Jūs jau noteikti varat iedomāties-jauni draugi-miljoniem jautājumu un atbilžu. Varētu teikt ka kultūras osmoze-viena no otras uzsūcām jaunu info. Mūsu sarunās uzpeldēja arī Lauris Reiniks, jo Lietuvā šamējais takš riktīgs stārs, ta nu biku iesmējām. Polietes ap 4 no rīta devās mājās, bet lietuvietes tika uzaicinātas pie mums uz tēju līdz 6 no rīta, kad sāk kursēt sabiedriskais transports. Biedzot man bija iemesls atvērt savu Pūres konfekškasti, jo neliekas, ka mūsu skolā varētu notikt kāds starpkūltūru vakars. Dzerot tēju atklājām, ka mums ir daudz kā kopīga. Lietuviešu valoda ir līdzīga mūsējai, krievu okupācijas gadi darījuši savu. Bija brīži, kad ar Madžu vēlējāmies, ko teikt, bet angliski nepratām, tad prasījām viena otrai latviski, un lietuvietes uzreiz saprata par ko runa, jo viņu valodā vārdi skan līdzīgi. Daži piemēri-milti, piens, brālis, kretīns, kumode utt. Un bija jau arī tādas sarunas ar ko nelepojos,- mēs kā divas Baltijas nācijas, apsmējām trešo-igauņus. Šaudījāmies ar jokiem, ko kādreiz esam dzirdējušas.

Viens no, manuprāt, smieklīgākajiem: ANO Baltijā un citās valstīs iekārto aizsargtīklu, kaut kādu tur aizsargsistēmu. Tur ap LV riņķo reaktīvā lidmašina vai kas tāds. Tikmēr ap Igauniju šamējie palaiduši dirižabli :D Ceru, ka sapratāt. 

Sestdiena:

Rīts sākās ar skumjiem jaunumiem-mūsu vācietis izvācas. Noķērām viņu ar pēdējo sakravāto mugursomu plecos. Pārvākšanā iemesls-negulētās naktis trokšu dēļ. Žēl, jo patīkams cilvēks, daudz zina par Lisbo, vienmēr varējām uzzināt ko jaunu. Viņa vietā jau ar rītdienu ievāksies mūsu mazās itālietes draudzene. Atkal pārmaiņas. Pārēja dienas daļa pagāja atpūšoties un pildot mājas darbu.

Svētdiena:

Mana mīļākā šīs nedēļas diena. Kaut arī cēlos agri no rīta, lai dotos pie viena no savas grupas pildīt uzdoto projektu. Manā grupā tomēr esam tikai 4 cilvēki - 2 lietuvietes, es un čehs. Tad nu pie čehu puiša Pāvela atradām vietu, kur pabeigt daļu mūsu projekta. Tikām šeit uzņemtas kā karalienes-cienāja mūs ar gardu limonādi un cepumiem. Un salīdzinot viņa dzīvokli ar manu, tad es laikam tiešām dzīvoju kartona kastē :D Bet neuzdrošinājos jautāt, cik viņš par šito maksā. Milzīga viesistaba ar mīkstajiem dīvāniem, balkons, saulaina guļamistaba, un ruds kaķis bonusā. 

Atbraukusi pēcpusdienā mājās nolēmu doties slepenā misijā, par kuru vēl šobrīd jums neko neatklāšu. Bet paralēli ļoti nopietnai darbībai, izlēmu apskatīt arī tās tuvējās vietas, kuras pēdējā pārgājiena laikā netika atrastas. Tā nu devos uzmeklēt Sē katedrāli un Sao Jorge pili. Šoreiz devos šajā piedzīvojumā viena. Un ņemot vērā faktu, ka divu nedēļu laikā karti tikpat kā rokās neesmu turējusi, un mans kompass vienmēr bijis Madža, tas man bija īsts izaicinājums. Katram cilvēkam ir kalns kurā jāuzkāpj, mans ir - vienai orientēties jaunā vietā un telpā. Jutu nelielu adrenalīnu. 

Tās dienas kuriozs: Pa ceļam uz cietoksni, nedaudz apmaldījos. Bet par laimi uzskrēju virsū vienam apsargam, tad nu palūdzu, lai parāda man ceļu. Bet nabadziņam bija piemetušās žagas un viņš vislaik centās par to atvainoties. Bet katras norādes galā, tas nebeidza atkārtoties. Tas tiešām bija smieklīgi :D

Sē katedrāle:

Apskates objekts par baltu velti. No ārpuses iespaidīga, iekšpusē nekas īpāšs. Vismaz pēc tā, ko esmu redzējusi citur. Tomēr logu vitrāžas gan ļoti skaistas un krāsainas. Šeit ir arī klosteris, kas diemžēl bija slēgts. Sē katedrāle ir vecākais Lisboa dievnams, kas pārsteidzošā kārtā pārcietusi pat lielo, postošo zemestrīci. Arhitektūra - romāņu stila. Baudiet paši: (atvainojos par kvalitāti, bildēts no mobīlē telefona)

Sao Jorge pils:

Uzskatāma par Lisbo pirmsākumiem. Ap šo mega cietoksni pamazām Težes upes krastos  izveidojās mūsdienās redzamā Lisboa. Lūk citāts no kāda raksta (100% patiess)-" ....tā atgādina īstu viduslaiku nocietinājumu un no tās mūriem paveras viens no brīnišķīgākajiem skatiem pāri visai Lisabonai, Težu upei, kas tuvojas savai ietekai Atlantijas okeānā un Kunga Kristus statujai, kas sargājošā žestā izpletusi rokas pār pilsētu upes pretējā krastā." Sajūtas kā Robina Huda laikos. Un pils pagalmā uzstājās kāds onka, tērpies viduslaiku tērpā, viņš dancināja stabuli tā laika mūzikas ritmos. Labāk par vārdiem runā bildes: 

Šī gan nav mana bilde, drīzāk copy paste no interneta, bet arī šādu es redzēju šo pili.

Biedzot satiku ar Madžu -tā uz vakarpusi. Un nolēmām kopīgi beidzot izbraukt ar vietējo tramvaju, kas pats par sevi ir kā piedzīvojums. Kaut arī tas ir sabiedriskais transports-manījām pārsvarā vienīgi tūristus, kas šo braucamrīku uztvēra, kā mēs piemēram Ventspils Piejūras parka bānīti. Mūsu brauciens ilga aptuveni h, kuras laikā  pabijām abos tramvaja galapunktos. No dienas iebraucām vakarā, kad iels izgaismo lukturu gaismas, un upes pretējā krastā redzama naksnīgi izgaismotā pilsēta.

Arī ne manis uzņemta, bet visai pierasts skats šeit :)

* Adjos ")