Draugos ar Kolumbu: Spānijas valdzinājums

Heijā hopsā, esmu atpakaļ pēc piecu dienu pārtraukuma. Varbūt tas liksies neticami, bet šobrīd aiz loga ārā padebess ir tumša un uz jumta grabina lietus lāses. Esmu ietinusies segā un blenžu uz 20 C sava datora monitorā. Šeit, laikam, oficiāli sācies rudens. Esmu šķiet jau aizmirsusi, ko nozīmē lietus vai aukstums :D

Bet ne jau par to ir stāsts. Kā jau minēju, nedēļas nogale mums bija visai neaptverama un brīnišķiga. Kā jau vienmēr - sākšu no sākuma.

Sestdiena

Satiekamies visi Santapallonijas stacijā, kur mūs gaida izīrētā mašīna. Kopā mēs esam lieliska un jautra kompānija. Abas lietuvietes-Giedre un Milda, un čehu puisis Honza. Un, protams, mēs ar Madžu. Vienīgais puisis tad turpmāk ir arī mūsu vienīgais šoferis un tas, kurš atbild par visu, kas saistīts ar auto, mes kā jau meitenes vairāk par nepraktiskām lietām - apskates objektiem un iepirkšanos. Tiekam pie smuka sudrabkrāsas Renaulta-turpmākā acurauga.

Ceļā pajiet turpat vai 5 h, ko pavadām dažādi - pļāpājot, bildējot aizmigušos, pašām snauduļojot un brīnoties par Portugāles piedāvātajām dabas ainavām, kuras pārsvarā sastāv no kalniem. Cik tālu vien skatiens stiepjas - redzam apelsīnu un mandarīnu koku plantācijas. Un tad jau arī esam pie robežas, kur sakām "ardievas" Portugālei un "Urrāaa!" Spāņu zemei. Šī man ir jau otrā reize šaipusē un vēl aizvien nespēju ticēt savai veiksmei. Spānija salīdzinot ar Portugāli ir daudz košāka un zaļāka jeb šeit vairāk jūtama dzīvības elpa.

Ar nelielu krēslu ierodamies mūsu galamērķī-Seviljā. Pateicoties Honazas navigācijas sistēmai un Giedres atrastajām adresēm, ļoti operatīvi atrodam parkošanās vietu, informācijas punktu, kas diemžēl slēgts un arī galu galā mūsu viesnīcu. Pa ceļam uz hosteli blenžam uz visām pusēm un mēģinām pierast pie pilsētas savdabīgā izskata. Pirmkārt, arā valda 27C temperatūra un, otrkārt, ielas mudžēt mudž no zirgu pajūgiem un suvenīrveikaliņiem. Bet tai pašā laikā uzmanīgi jāskatās, kur liekam kājas, jo zirgāboli te izkaisīti visās malās, un tādā sutoņā arī aromāts nav no tiem labākajiem.

Pirmoreiz dzīvē palieku pa nakti Hostelī- visi pieci guļam vienā istabā, kur atrodas trīs divstāvīgās gultas, viens krēsls, galds un skapīši ar atslēgām. Istabu nav iespējams aizslēgt, tādēļ mantas turam skapīšos un atslēgas vazājam līdzi. Vannas istaba pavisam citā nostūrī, un vienā no toletēm ik pa laikam uznāk lietavas no griestiem, bet galvenais, ka vismaz toletes papīrs un karsts ūdens pieejami.

Kā jau ierasts, iekārtojos otrajā stāvā - tieši virs Giedres. Atbrīvojušies no mantām, aprijuši savas līdzpaņemtās sviestmaizes, esam gatavi doties izlūkot pilsētu-mūsu munīcija ir viesnīcā atrastās kartes un googlē uzraktā informācija. Secinām, ka vienīgā vēl atvērtā vieta ir kaut kāds mākslas muzejs-tad nu tagad tas ir arī mūsu mērķis. Gar upes krastu dodamies uz izredzēto vietu. Esam pārsteigti par to, cik daudz šeit aktīvu cilvēku-daudzi spēlē futbolu, citi skrien, vēl citi ar riteņiem braukā. Arī parku, strūklaku, suņu un bērnu viņiem šeit daudz.

Ejam un bildējam, stāvam un smaidām, un atkal bildējam-lūk, tur tāda ēka, un tur, lūk, tāds puķpods, un tad ir laiks grupas bildei, un lūk, kur zirgs uz mani paskatījās-un tā visu ceļu līdz muzejam. Pavidam vēl uzmetam acis Zelta Tornim, kurā tā arī neuzkāpjam, jo darba laika beigas. Lai nokļūtu līdz muzeja ēkai nākas doties cauri Marijas Luisas parkam, kas ir viens no skaistākajiem kādu esmu redzējusi. Pilns ar skulptūrām, strūklakām, soliņiem un zaļajiem toņiem. Un kulminācijas centrā ir pats muzejs, kura priekšā rotājas neliela oāze. Esam tieši 30 min pirms slēgšanas, pēdējie no apmekletājiem. Izskrienam cauri muzejam, kurā ekspozīcijas diemžēl nevar sacensties ar to, kas rodams ārpusē. Pavadām labu brīdi pie dīķīša oāzes vidū, lai dotos atkal tālāk.

Kā jau vienmēr, kamera par švaku, bet tikpat labi bildes var sameklēt arī netā. Oāze pie muzeja.

Mūsu nākamis mērķis ir kāda šaura Sevilljas ieliņa, kurā pēc mūsu kursa biedru stāstījuma ( mēs mācāmies kopā ar dažiem spāņiem, kas nāk no šīs pilsētas) ir atrodami ērti un lēti restorāni, kur nobaudīt vietējos ēdienus un dzērienus. Kā mūsu lielākajam specam, piešķiram Madžai karti un tad tā arī akli labu brīdi viņai sekojam, līdz attopamies nekurienes vidū. Par aizstāvību Madžai jāsaka, ka tā ir pirmā reize, kad viņu pievīlušas orientēšanās spējas, tādēļ tālāk mēs tiekam nodoti Honzas navigācijas sistēmas rokās. Bet galu galā rezultāts pozitīvs, jo nomaldoties un meklejot pareizo ceļu nejauši atrodam, ko negaidītu- Plaza de España (nav ne jausmas kā tūlkojas). Tā tad arī paliek skaistākā vieta visā ekskursijas laikā. Ziniet pasaku par Pelnrušķīti, to epizodi, kurā tas skuķis devās uz lielo balli? - tad šī varētu būt karaļa izgaismotā pils. Ēka veido tādu kā ieloku, kura vidū atrodas strūklaka, starp strūklaku un pili izveidots kanāls ar tiltiņiem. Tiltiņus izgaismo laternas, kas atspīd kanāla viļņos. Pie galvanajām pils durvīm mūs sagaida dīvaini tērpts tipiņs ar sarkanu krustu uz krūtīm, nospriežam, ka tas laikam kaut kāds sargs vai priekšnesums. Kad šamējais uz laiciņu pazūd, uzlavāmies augšā pa kāpnēm uz pils balkona, lai baudītu skatu no augšas. Uz atgriešanos aizdambējam strūklaku ar savām monētām. Bildes varēšu parādīt vien tad, kad dabūšu tās no Hozas, jo viņa kamerai vislabākā kvalitāte. Dažas no neta: (bet dzīvē anyway labāka):

Negribīgi čāpojam tālāk uz šauro ēstuvju labirintu. Un atkal, protams, uzduramies kaut kam negaidītam. Vienā no daudzajiem parkiem kā izrādās norisinās Starpkultūru pasākums. Šeit izveidots tāds kā mazs tirgus laukums. Ieeja man atgādina Turciju, jo šeit viss izraibināts ar krāsainiem paklājiem, somiņām, auskariem un citiem sīkumiem. Tirgus sadalīts vairākās ejās un visās mudžēt mudž no cilvēkiem - riktīgs bazars. Vienu brīdi gandrīz aizrijos ar savām siekalām, kad ejam garām austrumu saldumu stendam un Seviljas smalkmaizīšu izstādei. Bet naudiņa jātaupa, tāpēc skats uz priekšu un raitā solī dodamies tālāk. Tirgus otrā galā skatuve, kur tiek prezentētas flamenko dejas, vēlāk arī modernās ritmu grupas. Paviesojamies starp skatītājiem. Ap skatuvi atvērtas mazas kafeinīcas-katra pārstāv savu valsti. Pārsēvēta gan Krievija, gan Meksika, Brazīlija, Portugāle un citas valstis. Bet nu ja jau izlemts iet uz ieteikto ielu, tad jāiet-un atkal dodamies tālāk. Pēc nelielas maldīšanās nonākam tur, kur esam vēlējušies un okupējam vienu galdiņu kādā mazā restorānā. Pasūtam "tapas"- tas skaitās viņu nacionālais ēdiens. bet izrādās, ka nav viena tāda tapa, viņu ir kaudzēm, tad nu saucam oficianti un sakām, lai šī tulko. Es rezultātā tieku pie dīvainas omletes ar mistiskiem dārzeņiem, bet pārējie pie grūti sagremojamas gaļas ar kartupeļiem. Beigās saprotam, ka tapas, ir vairāk kā uzkodas, ne viens ēdiens. Arī tomāts apvienojumā ar gurķi un kartupeļiem var būt tapa. Kad Madža un Giedre piebeigušas mūsu vīna pudeli, jo mēs pārējie trīs atsakāmies vairāk dzert-dodamies atpakaļ uz hosteli, jo paredzēts celties agri.

Pusdienojam uz balkona hostelī

Smuks garfiti

Spāņu ģimene ikdienas pastaigā

Zaļa tā Sevilja, nav divu domu

Mūsdienu transports :D

Viena no miljona

Svētdiena

Nu rīta cēliens kā jau parasti, paši varat iedomāties. Īpašas vien brokastis, kas it kā iekļautas cenā-uzēdam sausās pārslas un maizes šķēles ar sviestu, jo neatrodam neko, ko varētu vēl uzlikt. Arī tēja un kafija tiek dzerta no sulas glāzēm.

Kad beidzot esam gatavi-dodamies 3 h ilgā braucienā uz Granadu. Kā jau vienmēr, ceļš pajiet gan guļot, gan nomodā esot un pētot ainavas. Iebraucam īstā kalnu rajonā, kur visapkārt valda tāda kā migla un dūmaka. Viscaur vieni vienīgi kalni. Pārvietoties te viegli- plaši ceļi (maģistrāles), kur atļautais ātrums 120km/h, tādēļ nevar sūdzēties par bedrēm un citiem šķēršļiem. Iebraucot Granadā mūs sagaida kārtējais pārsteigums-smidzina lietus un cilvēki ielās tērpušies pārāk biezi, attiecībā pret tām drēbēm, kas mugurā mums. Un jā, arā vien 15C, esam taču kalnos. Uz ielām peļķes, bet mums kājās zandales, tad nu tādi šallēs satuntuļojušies dodamies ielās. Sākotnēji garīgais ne visai, jo apmākušās debesis nevieš nekādas cerības, bet spēlējam spēlītes un mēģinām iztēloties, ka cilvēki zem lietusargiem slēpjas no saules un ārā patiesībā ir ļoti karts. Nu pasteigšos notikumiem pa priekšu un teikšu, ka dienas laikā apstākļi tiešām kapitāli uzlabojās, un prombraucot spīdēja saule un varējām bez problēmām pārvietoties savos T-kreklos. Domās ir spēks!

Bet rīta neveiksmes turpinās un mūsu pozitīvisma rezerves sāk izsīkt, jo izrādās, ka galvenais apskates objekts šajā pilsētelē nav mums pieejams, biļetes, redz, esot jārezervē vairākas dienas atpakaļ, un mums tiek piedāvāta vien iepēja apskatīt pilis nākamajā dienā. Protams, tas nekam neder.! Pa vidu vēl pamanāmies atrast auto parkingu, kur tiek pievāktas mūsu mašīnas atslēgas, un neesam par to gluži sajūsmā, tādēļ vēlāk nolemjam meklēt citu parkošanās vietu. Ir pienācis laiks sevi uzmundrināt ar pusdienām, atrodam restorānu ar izdevīgām cenām. Atkal tiek pasūtītas tapas, es izvēlos veģetāro. Tad kad jau citiem pasniegtas pusdienas, pie manis pienāk virtuves darbiniece un saka, ka manu pasūtījumu nav iespējams pagatavot, tad tad nu apstulbusi pasūtu dārzeņu zupu, kas izrādās arī nav pieejama. Nu neko- sūtu to pašu ko pārējie un pēcāk gaļu pārmetu uz citiem šķīvjiem. Šeit vairs ēst nenākšu!

Uzlabojoties laikam, arī mūsu oma kļūst jautrāka. Apmeklējam vietas, kur biļetes nav vajadzīgas, vai arī nopērkamas uz vietas. Tā tiekam iekšā vienā katedrālē- ļoti greznā (viss zeltīts un izcakots) un pie pils laukumā, kur var redzēt pārējo pilsētu. Bet pašu skaistāko vietu atrodam neilgi pirms prombraukšanas- uzkalnu ar skatu laukumu, kurā spēlē vietējie muzikanti īstu spāņu meldiņu. Tālumā rezam sniegotas kalnu virsotnes, un pretējā pusē kalnu ar neiekarojamo pili, kurā ieja mums tā arī palika liegta. Pa vidu starp mums un pilskalnu - ieleja ar māju jumtiem un šaurām ieliņām. Jā, un atkal saulriets dara savu-sēžam un sapņojam.

Atpakaļ braucot tieku sēdēt priekšā, kur varu ļot ērti izgulēties :D Nonākuši atpakaļ Seviljā, dodamies pārguruši uz hosteli, bet pēc tases tējas raisās sarunas, un rezultātā gulēt aizejam vēlu.

Pirmdiena

Oficiāli arī Spānijā sācies rudens, un ārā pamatīgi gāž lietus. Šķiet vienkārši pievelkam sūdīgus laikapstākļus. Īpaši pat nav vēlmes doties arā no hosteļa, jo vienīgais gudrais cilvēks ar lietusargu ir Giedre. Pirmais tās dienas galamēķis pavisam noteikti ir skaidrs- veikals, kur nopērkami leitusmēteļi. Slapstīdamies gar jumtu pamalēm un kafeinīcu lietusargiem uzejam kādu ķīniešu bodi, kur tiekam pie meklētā. Mēs trīs-es, Giedre un Milda-tiekam pie rozā krāsas lietusmeteļiem un izskatāmies pēc sivēniem. Madža savā zaļājā savukart kā tāds citplanētietis. Bet nav jau sliktu laikapstākļu - tkai nepiemērots apģērbs, tāpēc tagad ar mums viss ir ok un esma gatavi turpināt ekskursiju. Pirmais apskates objekts- Alcazaras dārzi un pils. Pils kā jau pils-patiess glābiņš no lietusgazēm-bet dārzi-kārtējā pasaka. Pils apskates laikā lietus manāmi mazinājies- līdz dažām lietus lāsēm, tāpēc laiks apskatīt dārzus. Kad esam atraduši ieeju un knapi sākuši savu ekskursiju, pie mums piesteidzas apsargs un spaniski žestikulēdams rāda, ka šeit atrasties nav atļauts. Nu neko-dodamies prom, bet tad uzejam citu ieeju, un atkal esam iekšā. Nu jau veseli divi apsargi nāk mūs dzīt ārā-sākam raustīties no smiekliem. Kā nevar, tā nevar tikt no mums vaļā! Un atkal pozitīvo domu spēks dara savu-un varam sarulēt savus lietusmēteļus, jo pie debesīm parādās saule.

Nākamais objekts Seviljas Katedrāle, kurā atrodams augstākais punkts pilsētā, no kura var redzēt tuvāko un tālāko apkārtni. Tā nu kāpjam 34 stāvus. Pūles un sviedri vainagojas panākumiem-atkal prieks dvēselei un kapeika klāt emociju bagāžai.

Pēc katedrāles apskates atlikusi vien stunda, jo līdz vakaram jāatgriež mūsu kariete. Tā nu atlikušo stundu veltam tam, lai piestūķētu savus vēderus. Iztiekam bez tapām. Bet pat šoreiz man izdodas aizšaut greizi-pasūtu kartupeļus ar karsto mērci-vismaz manā skatījumā "hot" nozīmēja karsts, bet spāniem tas ir sinonīms vārdam "ass". Tā nu apēdu labi ja 1/3 savas porcijas, jo mana mute deg pamatīgās liesmās. Labi ,ka minčiks pa rokai-skaloju tik lejā.

Nu, jā, tas arī laikam viss. Pēc pusdienām devāmies atpakaļ uz Lisboa. Kopumā mēs vienbalsīgi esma par Spāniju, tā mums patika daudz vairāk par pašu Portugāli. Pat ļaunie melnie mākoņi nespēja izbojāt mūsu eksursiju, pietiesībā tieši pretēji-padarīja to neaizmirstamu. Pilns ar kurioziem, jokiem un pārsteigumiem-tāds man paliks atmiņā šis ceļojums!

P.s pievienoju dažas bildes, bet citas, kad beidzot tikšu klāt, būs apskatāmas pie "Acīm tīkamais".