Cascais pludmale

Šodienas brīvdiena nenāca viena, līdz ar to atskrēja arī tusiņu nakts vakar. Esam pieradušas, ka darba dienās te valda vairāk vai mazāk klusums, bet vakar tad šejienieši nodeva pa kārtīgo. Rezultātā izlīdām no gultas tikai ap 14.00 pēcpusdienā un arī tikai tāpēc, ka ievācās mūsu jaunā kaimiņiene. Vārdu kā vienmēr neatceros. Smaidīga, maza meitene, kas jau ceturto gadu studē, lai kļūtu par ārstu. Diemžēl ārstiem, laikam angļu valodu nemāca, bet kaut kā jau sazināties izdodas. Tad nogulējušas lielo karstumu ,nolēmām doties uz Cascais (Kaškai) pludmali. 

Cascais:

Šī vieta atrodas pašā vilciena galapunktā. Atliek vien dažus soļus paspert uz priekšu un esi jau pludmalē. Parasti vietējie turas no šis vietas pa gabalu, jo šī esot īsta tūristu meka. Laikam jau tādēļ, ka Cascais ir ne vien skaista pludmale, bet arī pilsētiņa-ar restorāniem, viesnīcām, glaunām mājām utt. Bet šīs vietas vārds tik bieži uzpeldējis šo divu nedēļu laikā, ka mums nekas cits neatlika, kā pašām iečekot, par ko tad visi tā sajūsminās.

Kad mūsu pasniedzējs stāstīja, ka šī pludmale esot maza, es laikam nespēju iedomāties, ka TIK maza. Nu atradām divus smilšu pleķīšus starp klintīm, kur tad visi arī sauļojas. Bet nevarētu arī gluži teikt, ka cits citam uz galvas tusētu-intimitātei vietas pietiek. Bijām paķērušas līdzi arī peldkostīmus, jo cerējām paplunčāties. Šeit pieejamā pludmale nav īsti ne okeāns ne upe-kaut kāds mistrojums. Bet vot dvieļus izdomājām tādā karstā dienā neņemt. Un ko tu domā-te tāda lieta kā būdiņas, kur pārģērbties neeksistē. Tā vien kājas pamērcējām. Bet ja godīgi, tad man tas ūdens laikam tomēr mazliet par aukstu, bet Madžai gan pašā laikā. Tā nu Madžai par katru cenu vajadzēja pārģērbties. Tālumā pamanījā kaut kādas mājiņas un devāmies to virzienā. Bet ar katru sperto soli gribējās vemt, jo apkārt sāka parādīties neciešama zivju smaka. Pa ceļam uz mājiņām bija murdi un citas zvejas lietas. Un tad mums pieleca, ka tās nemaz nav paredzētas tam, kam mēs tās gribējām izmantot, tā nu griezāmies atpakaļ.

Aizstaigājām arī līdz jahtu piestātnei. Kopumā jau skats eksotisks un elpu aizraujošs. Palmas, ūdens, klintis, smiltis, un balti, plandoši spārni viļņos. Nolēmām, ka tad, kad būsim miljonāres, arī mums katrai būs pa tādai jahtai. Ejot uz piestātni iegrimu nopietnā monologā un palaidu garām satraucošu faktu-latviešus. Tikai pēc laba brīža izdzirdēju kādu sievieti sakām-"Cik tā pasaulīte tomēr maza". Bet atpakaļ tā kā griezties negribēju. 

Sapratu, ka šeit dzīvojot vitāla nepieciešamība ir saules brilles, jo spožā gaisma laupa tev veselo saprātu. Staigā ar samiegtu ģimi. Atbraukšu krunkaina.

Kad pludmale apskatīta, atliek doties dziļāk pilsētelē. Klaiņojam, klaiņojam un te lūk dzīva rinda pie kādām durvīm. Izrādās tur saldējumu tirgo, un ne jau kaut kādu tur, bet pašu Santini. Tas ir Portugāles slavēnākais un gardākais saldējums. Ražots jau kopš 1949. gada un sākotnēji bijis pieejams tikai pārsvarā karaliskām personām. Atminējos, ka pasniedzējs šo gardumu tika minējis. Nav divu domu-abas ar Madžu stājamies rindā. Samaksājam pie kases 4,10 eur par divām bumbām un dodamies pie letes pēc produkta. No tās ķīniešu ābeces pie sienas izvēlējos šokolādes (kāds brīnums) un melones garšas bumbas. Tā nu uz ātro uztaisījām emo bildi ar saldējumiem rokās un steidzām tos rīt. Jā, rīt, jo tās mega bumbas kusa nenormālā ātrumā. Un ziniet, kaut mēs nebūtu tai bodei garām gājušas. Pirmajā brīdī saldējums gards, bet ar katru nākamo kumosu, tu nožēlo, ka esi paņēmis divas bumbas. Tā nu sēdējām un stenēdamas mocījām iekšā. Tās laikam tad bija arī mūsu pusdienas, ar miņčikiem centāmies tās šausmas skalot lejā. Nepārproties-nebija jau tas Satini tik nebaudāms, tikai mēs pāršāvām pār strīpu ar daudzumu. 

Vēlu sākām, ātri beidzām. Tuvojās tumsa un nolēmām braukt mājum, jo ceļā turpat vai 30 min pajiet. Visu ceļu līdz mājām klanījāmies, mēģinot palikt nomodā. Bet atbraukušas ķērāmies pie kastaņu cepšanas. Un atkal-savu mūžu vairs tādus sūdus neēdišu. Eksperimentēt ar ēdienu neatmaksājas, labāk iztikšu ar ceptām olām. Tā jau vesela izrāde, kā mēs google receptes meklējām, jo mazā itāliete nebija mājās. Un tad vēl tā mizošana. Madža pat rokas apdedzināja. Un rezultātā no 12 kastaņiem, kas man šķita par saldu un cietu, kādus 5 izmetu ārā.Rīt iesim pirkt kartupeļus!

*Adjos

Lūk šīs dienas mirkļi:

Atradu šo bildi netā, lai labāk saprotams kopskats no augšas.

Arī no augšas un tālāk visas ir mūsu pašu bildētas, iņemot saldējuma bāru

Emo bilde, pirms mums palika slikti

He, šī no viņu mājas lapas, uzmata tāpat kā šodien, jo bija par daudz ļaužu lai bildētu

Tiešām "liela" pludmale

Tur tādas mazas ieliņas

Kārtējais piemineklis :D

Optiskā ilūzija