Sēžu pie galda pussamiegojusies un apkampusi brokastu pārslu šķīvi. Vēl neesmu īsti attapusies no iepriekšējo dienu pozitīvā starojuma. Grūti iejusties ikdienā, kas pat īsti nav ikdiena :D
Bet labākais veids kā kaut ko izdarīt, ir ņemt un sākt darīt, tādēļ atgriežamies 3 dienu pagātnē.
Piektdiena
Mugursomām plecos agri no rīta dodamies uz metro, lai nokļūtu līdz Alamedai, kur mūs gaida 3 lielie autobusi. Pa ceļam satiekam arī citus erasmusiešus ar tādu pašu galamēŗķi-Porto. Tobrīd iepazīstoties pat iedomāties nevarējām, ka sauksim dažus no viņiem par "savējiem". :D Tā nu nonākam līdz pūlcēšanās punktam, iekārtojamies uz kāpnēm un gaidām ierodamies pārējos. Ziniet, 150 cilvēku veido pamatīgu burzmu. Bet neviens nevēlas palikt mājās, un tā nu esam gatavi doties ceļā. Pirmajās minūtēs autobusā tiekam pie īpašām pazīšanās aprocēm, kas mums jānēsā visas turpmākās trīs dienas. Tikai vēlāk saprotam, cik noderīgas tās ir, kad jāatrod kāds savējais, un tas ir arī lielisks iemesls uz ielas nekurienes vidū kādu uzrunāt, ja gadījies apmaldīties. Tiekam arī pie glauni noformētas ekskursijas kārtības. Iepazīstamies ar mūsu vadītājiem un ceļojums var sākties.
 |
| Sākums |
Madža man pačukst, ka autobusā ir vēl kāda latviešu meitene, kas esot uzpeldējusi pasažieru sarakstā. Sākam ausīties un izlūkot apkārtni, vēl izmetam pa kādam jokam, ka viņa noteikt sēž mums priekša. Joks tad joks, bet te pēc brītiņa mums priekšā esošajā brīvajā sēdvietā apsēžas sarkanmataina meitene, kas sevi angļu valodā iepazīstina kā Māru. Viss skaidrs. Nepajiet ne mirklis, kad meitene sadzird mūs un tā nu manai un Madžas sarunai latviešu valodā pievienojas arī trešais dalībnieks. Un pē brītiņa uzrodas vēl divi sarunbiedri, jo izrādās -viņa šeit nav vienīgā latviete. Liktens ir īsts jokdaris-no trīs autobusiem tieši mūsējā sasēžas visi latvieši, un tikai vienu solu tālāk.
 |
| "Savējie" |
Ceļš līdz Porto pats par sevi ir apskates vērts. Portugāle, kā izrādās, ir pat ļoti kalnaina zeme, ko lieliski varam redzēt pa autobusa logiem. Zaļi meži un uzarti lauki- rotas, ko nes ikviens kalns. Un viņiem kā likums-katra paugura galā pa kādai būvei. Bet kā jau es, kas pieradusi gulēt tiklīdz tieku uz četriem riteņiem, ļaujos tradīcijām un laižos saraustītā snaudā. Pamostos no jocīgas sajūtas-it kā man no ausīm korķi būtu izrauti, respektīvi, braucam lejā no kalna un manas ausis beidzot "atnākušas" vaļā, mainoties spiedienam. Bet tepat jau arī Fatima-mūsu pirmā pieturvieta.
Fatima
Nu šeit tiešām nav ko tērēt vārdus. Atrodamies šeit labi ja 3 h. Attiecīgi dodamies uz dāmistabu, uzkožam līdzpaņemtos pārikas krājumus un mazliet iemetam acis sīkajā pilsētelē. Autobusi apstājušies dažus metrus no kaut kādas baznīcas, kuru tad arī apmeklējam. Nekas īpašs-balta, formāla, nevar ne salīdzināt ar LV. Centrā milzīgs laukums ar apstraktu krustu, burzma ar cilvēkiem, kas klausās (vai vismaz mēģina to darīt) vietējo dievkalpojumu, kamēr sabraukušie tūristi ložņā apkārt. Kad baznīca apskatīta, dodamies uzkost pa saldējumam pilsētas vidienē. Ielas pārbāztas ar suvenīrveikaliņiem, kur iespējam nopirkt gandrīz pilnīgi visu ar svēto attēliem-rotaļlietas, somas, cepures, galdautus utt. Nezinu, cik tas pareizi, bet omulīgi nejutos.
Ar nelielu kavēšanos dodamies tālāk. Atkal snauda un esam jau Porto. :D Iebraucam vakarpusē, mūsu ceļš ved gar upes krastu, jau pirmie mirkļi liek aizrauties elpai. Klintis kurās izbūvētas ielas un sacelti krāsainu namu labirinti. Upes krastos noenkurojušās vietējās laivas, kuru masto apmetušās kaijas. Beidzot esam šeit!
Pirmā pieturvieta Porto ir Calem vīna darītava. Sapūlcējamies pie ieejas un pa bariņiem tiekam laisti iekšā. Mūsu grupiņu pievāc maza auguma portugālis, kas izklaidē mūs ar stāstiem par vīnu, tā tapšanu un uzņēmuma vēsturi. Viņam dabas dots oratora talants - pavērtu muti tveram katru vārdu. Visas ekskursijas laiku mūsu deguni vai laimē kūst, tverot apkārt jūtamo vīna aromātu. Mūsu prezentācijas kulminācija-vīnu degustācija. Tiekam cienāti ar diviem dažādiem vīniem. Vienu atdodu Madžai, jo ne visai spēju novērtēt tā garšu, toties otru dzeru gardu muti. Salds un tumīgs tas kūst uz mēles un lēnām ieplūst tavās dzīslās. Tomēr baudas mirklis īss, un uzņēmušas pa bildei, ļaujam vaļu citām grupām.
Sēžot ārpusē ar skatu uz upi un tās pretējo krastu, sākām aiz laimes gadrīz vai pinkšķēt - nu kā riktīgi skuķi. Emociju slogu vēl nepanesamāku padara rietošā saule, kas apkārtni krāso zeltainos toņos. Nu kur pasaulē var būt tāds skaistums! Ar dziļu grūdsirtību apceram iespējamību, kā būtu, ja studētu šeit, nevis Lisboa. Šeit, kur valda tāds miers un klusums. Un tā top vārdos neizteikta noruna reiz atgriezties.
 |
| Calem vīna darītava |
 |
| Un tādos te vīnu rada, viena muca pat 100 gadus kalpo |
 |
 |
| Cenas ne pa jokam, šis ir dārgais gals |
 | ||||||||
| Baudas mirklis |
Kad visas grupas apskatījušas, nodegustējušas un sanākušas vienuviet, beidzot varam braukt uz saviem hoteļiem. Es ar Madžu dzīvoju vienā tādā Porto Rico, kur mums tika atvēlēta maza istabiņa ar divguļamo gultu un vienu segu. Bet duša vismaz labāka kā mums Bairo Alto...Brīvo brīdi līdz vakariņām pavadīju nosnaužoties, kamēr Madža spaidīja TV pulti un regulēja radio.
Pulkstens 21.00 pūlcējāmies pie hoteļa ieejas, lai kopā ar vadītājiem dotos uz restorānu ieturēt maltīti. Vakariņas tika pasniegtas mazā telpā, kas pārblīvēta ar galdiem un krēsliem, un ja tu apsēdies tālākajā telpas galā, tad nemaz nesapņo aiziet uz WC, jo to tu vari izdarīt tikai tad, ja lien pa galda apakšu vai čapo pa tā virsu. Kmēr gaidījām maltīti, iepazināmies ar 2 poļiem un jau zināmajām meitenēm no metro. Poļu meiteni sacuca Iza(Izabela), puisi-Dominiks, abi studē arhitektūru un kā vēlāk atklajās, dzīvo tikai dažas mājas tālāk kā mēs Bairo Alto. Meitenes no metro Radenka (Slovākija) un Andrea (Austrija) studē kino un psiholoģiju. Pļāpajām līdz brīdim, kad Deivids (viens no vadītājiem, kas piestrādāja par tauri) kārtējo reizi nosvilpās. Šoreiz jautājums tieši skāra mani kā veģetārieti-lūk viesiem tādiem īpatņiem kā man bija jāpieceļas kājās. Un kāds man bija pārsteigums, kad mani jaunie draugi izņemot Izu arī piecēlās. Kārtējā sakritība-60% no zālē esošajiem veģetāriešiem sēž pie viena galda un man blakus. Nu kur tā var būt! (Labi neteikšu, ka nākamajā vakarā gandrīz visi veģetārieši bijām sasēduši nejauši pie viena galda-kaut kāds pievilkšanās spēks)
Tikai vēlāk kaut kā apsvēru iespēju kļūt par normālu cilvēku, jo mums nācās ēdienu gaidīt daudz ilgāk, un arī tas ko saņēmām-omlete-nešķita visai baudāms. Tikām parastie ļautiņi štopēja iekšā rīsus, ceptus kartupeļus un protams gaļu. Bet pateicoties Madžas dāsnajai sirdij, tiku pie kartupeļiem...
Vakara turpinājumā uzģērbām labākas štātes un druzmējāmies turpat pie restorāna, no kura mums tālāk bija paredzēts pārvietoties uz Pitch Bar (klubu). Gaidīšanas procesā kā vienmer bazarējām ar saviem jaunajiem draugiem un pa vidu vērojām īstu šarādi. Kā atbrauc miskastes mašīna un mūsu priekšā pazūd ietve jeb tā tiek pacelta vertikāli un tur apakšā izrādās ir milzīgi konteineri. Ejot pa ielu, nekad neienāktu prātā, ka tā vienkārši var pacelt betonu...
Turpinājums Pitch Bar:
 |
| Es, Radenka, Andrea, Dominiks un Iza |
Sestdiena
Piecēlāmies vēlu, bet pietiekami agru, lai dotos vietējo veikalu medībās pēc dzeramā ūdens. Tad protams ieturējām brokastis/pusdienas, kur tikām pie picas ar kārtīgu devu šampinjonu. Pēcāk brauciens ar kuģīti pa Douro upi, skati uz pilsētu, kas liekas mazliet miglā tīta. Tad brīvsolis pa pilsētu. Lūk video un dažas bildes:
 |
| Pilsēta miglā, skats no klāja |
 |
| Skats no klāja |
 |
| Pastaiga ielās |
 |
| Baložu tur vairāk kā vajag... |
 |
| Mīlam dabu |
 |
| Ceļa meklēšana |
 |
| Kaut kāds stadions |
 |
| Pāvi skraida pa parku, paši savā vaļā |
 |
| Casa de Musica, jeb operas māja |
Labi, video redzējāt, tad par to daļu talāk nestāstīšu. Turpināšu ar mūsu planu realizāciju. Jā, un video no kuģīša neievietoju, jo pārāk slikta kvalitāte.
Vakariņas pa kruto-kartupeļi, rīsi un salāti arī man. Šoreiz sasēdāmies kopā ar turkiem, kas arī need gaļu. Viens no viņiem mums centās parādīt dažas bildes, jo bija dzirdējis mūsu sarunu par vietām, kur pabūts. Pēc maltīes devāmies pie poļiem, kā jau plānojām. Paveicās, vācietis nebija, toties iepazinām jaunu poli-Pawelu un meiteni, kuras vārdu joprojām neatceros. Poļiem Santa Clara hotelī patiešām liela un skaista terase no kuras var redzēt izgaismoto tiltu un baznīcu torņus. Vienīgais gaismas avots terasē- atspīdums no augšējiem istabu logiem. Tad nu tādā puskrēslā baudījām sarunas, degustējām savus sanestos vīnus. Bija tiešām jauks vakars, kura laikā izsmējāmies un uzinājām daudz ko jaunu. Izrādās Slovākietei ir ļoti interesanta portugāļu vārdnīca - kurā māca nevis kā pareizo ielu atrast, bet kā ar drošu seksu nodarboties. Tad nu par šito ar tā kārtīgi uzjautrinājāmies.
Pēcāk ap 1.00 naktī devāmies uz upes krastu, lai beidzot gremdētos nakts izgaismotajā romantikā. Varbūt biju gaidījusi mazliet, ko vairāk, bet kopumā skats bija diezgan skaists. Neteiksim, ka gribēju izkust, bet acis papriecēt varēja. Tas tad arī sesdienas noslēgumam viss.
Svētdiena.
Labākā un īsākā ekskursijas diena. Rīts sākās ar pārsteigumu-ārā pamatīgs aukstums, nācās ģerbt mugurā visu, kas pa rokai. Arī brokastis negaidītas- līdzņemamas paciņas.
Protams atpakaļceļu atkaļ nogulēju. Pamodos vienīgi, lai uz WC aizietu un lai Obidus apskatītu.
Obidus
Kad izkāpām no autobusiem piedzīvojām kārtējās klimata pārmaiņas. Ārā valdīja pamatīga sutoņa un tveice, nācās atkal izģērbties. Turpat pie autobusiem tika smērētas maizītes, dalīti augļi un dzērieni-tā teikt mūsu pusdienas. Pirmā doma apskatot apkārtni-kārtējie mūri un sīks ciematiņš, labi ka tikai 2 h šeit būsim. Pēcāk vēlējos šeit pavadīt visu dienu. Tiklīdz uzrāpāmies uz cietokšņa mūriem-atmīlējos no Porto un iemīlējos Obidus. Šis mazais ciematiņs, kas atrodas iekšpus pils mūriem, ir kā maza pasaku valstība. Tu ej uz riņķi mūrim un redzi kā dārzos mandarīni aug, kā cilveki veļu karina, kā otrups pils sienām lauki uzarti. Stāvot tur augšā tevi pārņem nedabiska varenības izjūta un mulsums no tā. Tu itkā esi spējīgs redzēt to, kas gluži tev nav ļauts. Mēs klīdām no viena torņa uz citu, tad nokāpām un devāmies pilsēteles sirdī. Ne mirkli negribēju šo vietu atstāt, biju gatava klaiņot stundām ilgi, pat ja 20 min varu aiziet no vienas mūra sienas līdz otrai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru