Pēdējais ieraksts

Mans Erasmus nu oficiāli beidzies, esmu atpakaļ mājās un līdz ar to arī Kolumba ceļojums sasniedzis savu mērķi. Šis blogs netiks dzēsts, vairāk paliks man kā saulainas atmiņas un vieta, kur uzlādēt baterijas.

Šī jau ir ceturtā diena mājās...Latvijā, Smilkšos...

Mājupceļš

Garākais manā dzīvē-24 h pabiju 4 valstīs un paspēju izmantot trīs dažādus transportus. Atpakaļceļš sākās ar paunošanos un ģērbšanos dzīvoklī, kur savilku sev virsū visas iespējamās un neiespējamās drēbes. Sajutos kā pelmenis, kas veļas uz lidostu, lieki minēt, ka bija vājprātīgi karsts un gribēju ātrāk nokļūt Barselonā, kur varētu drēbes novilkt un pārkraut koferī. Jo no šejienes tālāk varējām doties ar 32 kg, nevis 20kg, kā līdz Barselonai. Šo apstākļu dēļ līdz lidostai ņēmām taksi, un caur logiem baudījām pēdējos skatus uz saules pielieto pilsētu..Nu kāpēc nevarēja vismaz līt un zibeņot, tā lai vieglāk aizbraukt! Barselonā satikām Mildu un viņas brāli ar draudzeni, tālāk devāmies kopā. Līdz Viļņai lidojām 3,5h un apsēdāmies aiz ģimenītes ar mazu raudošu bērnu. Aiz mums netālu sēdēja meitene, kas pēcāk sāka vemt....Un lidmašīnā bija karsts un mums ar Mildu piezemējoties sāpēja ausis :D Bet tā jau bija labi...Noveicās, ka Milda ar mums, jo mēs ar Madžu piemirsām par tādu nepieciešamību kā lietuviešu nauda-lai nopirktu biļetes no lidostas līdz autoostai. Divos naktī arī neviens maiņas punkts nestrādāja un arī bankomātus neatradām, Milda mums laipni izpalīdzēja. Apsolījāmies viņu savukārt Latvijā nodrošināt ar transporta biļetēm.  Ielidojot Viļņā nakts vidū mūs sagaidīja šoks-balts balts sniedziņš. Arā -7C, un mums viss šķiet kā cita pasaule. Nespējam pierast, un viss tik dīvains. Taksī skan krievu mūzika, ielās redzam lielveikalu Maxima, un vispār-ne miņas no Portugāles saviesīgajām naktīm. Atvadāmies autoostā no Mildas un paliekam ar Madžu gaidīt autobusu. Atlikušās 2 h pavadām histēriskos smieklos un neļaujot citiem apmeklētājiem čučēt. Ceļš līdz Rīgai paiet guļot, jo kā nekā visa nakts nomodā. 11.00 esmu Rīgā, kur mani sagaida ģimene un Kika. Viss kā citā dimensijā, esmu apjukusi un ar autobusa šoferi saņemot savus koferus runāju angliski, kaut arī viņš-latvietis! Pa ceļam paviesojos arī Talsos pie Auziņu ģimenes, kur mani sagaidīja ar gardu jo gardu maltīti. Līdz Ancei jau jutos kā piestūķēta zeķe. :D

Šobrīd sajūta, ka nekur nebūt aizbraukusi-pa lielam jau nekas nav mainījies, bet reizē ir mainījies viss...4 mēneši šobrīd šķiet kā attāls, nereāls sapnis, no kura esmu uzmodināta. Tagad sākas reālā dzīve. Bet paldies Elvai par sarunu, savā ziņā tev taisnība-dzīve turpinās un ne sliktākā kvalitātē. Jo ir labi būt mājās, pat ja te līst un snieg reizē un mūsu suns mani ignorē. Ir labi no rīta uzieķēt uz maizes biezspienu un iedzert glāzi piena.  

Ja ir iespēja - divreiz nedomājot pieņemiet izaicinājumu, ko sauc par Erasmus. Apsolu-gūsiet neaizmirstamu pieredzi, draugus un emocijas!!!  Paldies, ka bijāt kopā ar mani. :)

Ziema LV

Pie Viļņas lidostas