Ar skatu uz Ameriku

Lai arī kā mēģinātu nedomāt, lai arī kā Madža mani nestrostētu-nevaru neskaitīt savā prātiņā dienas līdz 16. janvārim ....Nu jau vien nedēļa palikusi...Laiks- lai atvadītos, somas sapakotu, suvenīrus iepirktu un izbaudītu atlikušos saules starus....

6. janvāris

Paliks atmiņā kā diena, kad iekaroju Cabo da Rocu - tālāko rietumu punktu Eiropā. Pēc google map aplēsēm (braucot caur Klaipēdu) atrados 3 937 km no Ventspils. Šobrīd oficiāli arī tālākā vieta, kur esmu bijusi. Kopš esmu izlasījusi „Forbes” rakstu par pašmotivāciju, mani ceļa vārdi tagad ir- „Ārpus komforta zonas-ceļā uz progresu!” Tāpēc pārvarēju bailes un uzrāpos arī kraujas pašā spicē (beigās nemaz tik traki nebija) un sajutos kā Aleksandrs Lielais iekarojot jaunu impēriju! Arī te galvenās ainavas sastāvdaļas-okeāns un klintis, tikai šoreiz dominēja vairāk tie sulīgi zaļie toņi, ne silti dzeltenie. Leknās pļavas kalnu ielejā nedaudz atgādināja Skotiju, vismaz priekšstatus par to-jo te vēl neesmu pabijusi. Vējš arī te ne pa jokam-tad jau arī nav brīnums, kur pie tām iesnām tieku :D 

Vesels piedzīvojums bija nokļūšana līdz šejienei-braukšana pārbāztā autobusā, mēģinot saturēt sava kuņģa saturu sevī, kamēr trakais šoferītis izņem kārtējo aso līkumu kraujas malā. Dažbrīd likās, ka galā nenonāksim-tādiem pliekaniem braucējiem kā man te nebūtu ko darīt...Varbūt Matīss vēl varētu izdzīvot, un tikai varbūt :D Tomēr kaut kā jau tos km pievarējām-toties vēl visu atlikušo dienu bija tāda sajūta kā uz kuģa vētras laikā. Lielākā daļa mūsu ceļa biedru bija ķīnieši, kurus šausmīgi uzjautrināja mana mode uzņemt bildes. Lai labāks skats-aizlienu otrā pusē primitīvam norobežojumam, un tas visos tad izraisīja negaidītas ovācijas, it ka ar vienu kāju es bezdibenī stāvētu :D

Tas tā īsumā par dienas otro pusi. Dienas rīta cēlienu ar aizgulēšanos pavadījām atkal Sintrā - Monseratas dārzos. Bija skaisti, bija zaļi-bet laikam gaidīju, ko mazliet vairāk. Nonācām džungļu zonā ar taku labirintiem-lielākā daļa pat kartē nebija atrodamas. Ik uz stūra pa kaktusam, pa ūdenskritumam un citam eksotiskam piedzīvojumam. Arī arābiskā bagātnieku villa no ārpuses tā tīri neko. Iekšā vairāk vai mazāk -nekā, jo viss tiek renovēts. Toties nobaudījām te ekskluzīvas pusdienas. Tiesājām līdzpaņemtās maizītes sēžot mauriņā pie pils-un mēģinot iestāstīt sev, ka nepārkāpjam nekādus likumus. Ikviens nejauši parādījies tūrists uz pils terases tika uzlūkots kā potenciāls ienaidnieks, kas tūlīt nāks dzīt mūs prom :D

Vakarā devos atvadīties no Diānas. Satikāmies Praca Comercia, kur kā izrādās bija savākušies arī citi viņas draugi. Tad nu devāmies pasēdēt uz restorānu Alafamā turpat pie Sē katedrāles. Iepazinos tovakar ar diviem jauniem itāļiem-Alesandro un Frančesku. Pēcāk šamējie pavadīja mani arī līdz Baixai, kur mūsu ceļi, tikko sākušies, jau šķīrās. 

Monseratas pils un mauriņš, kur pusdienojām

Mēģināju pakniksēt, sanāca štruntīgi

Skaidrībai :D

Cabo da Roca

Aiz likuma robežas

Oficiāls uzraksts, kas apliecina manu taisnību

Divas Madaras Eiropas pašā galastacijā

Ir taču mazliet pēc Skotijas?

Tas tur cilvēciņš pašā galā esmu ES !!!!

Velkos atpakaļ

7. janvāris

Diena-nav ne jausmas, kur palika...

Vakars- atradām jaunu miradro, parku un neatklātu Bairro Alto daļu. Nospriedām, ka rakstīsim vēstules uz papīra nevis i-netā.....Un kaut kā tā.

8. janvāris

Hmm vakardiena? Jā, atcerējos! Dieniņa pa pirmo. Kaut arī pēc Madrides neesmu īsts muzeju fans-šis teikums tiek anulēts gadījumos, ja man pieejams bezmaksas gids. Tomēr šoreiz nolēmām pievienoties ar Madžu Mildai un apmeklēt Modes muzeju. Muzejs-sadalīts sekcijās pa laika periodiem, kur izstādīti tam laikam attiecināmi objekti un izgudrojumi. Tur bija apskatāma pat saspraude un līmlapiņas- kā tā brīža modes kliedziens. Pārsvarā visi eksponāti nāca no Itālijas, Francijas vai Portugāles. Un mans secinājums-šajās valstīs sievietēm modē ne vien augstpapēžu kurpes, bet arī anoreksija. Jo tās kleitas, ko mēs tur redzējām-nu neviens mums ar Madžu pazīstams sievišķis tajās neiesprauktos. Un mūsu paziņu lokā ir patiesi slaidi cilvēki! Nu nebija tas ne sliktākais, ne labākais muzejs, kur pabūts... Skatīties bija ko, izbaudīt tā mazāk.

 Un tad jau nemanot-kafijas pauze! Esot Lisboa, nevar laist iespēju pasēdēt pasaulslavenajā „Starbuck” kafejnīcā. Kaut arī kafiju nedzeru, šoreiz tomēr pasūtīju-ar pamatīgu saldējuma kalna kārtu, ko šie te bliež pa virsu. Nu rezumē-Madžas kafija man garšoja vairāk :D

Man patīk, ka Lisboa ir pilna brīnumu un negaidītu pagriezienu...Pilsētas izkārtojums man joprojām ir mistika, un pat acīmredzams lietas izdodas nepamanīt. Tā mēs ar Madžu savā ikdienā palaidām garām arheoloģijas muzeju (pavisam netālu no mūsu mājām) aiz kur slēpjas Santa Justa elevators-viens no apmeklētākajiem skatpunktiem. Šķērsojām gaisa tiltu, lai šeit nokļūtu-un kurš būtu domājis, ka viss tas mums atradies pašā degungalā...

Pabraukājām ar dažādiem tramvajiem, lai nevajadzētu četrrāpus līst kalnā. Tā viens šis 127 gadus vecais aparāts sāka drebināties un nejauki smirdēt palētinot arī gaitu. Rezultātā mūs apdzina večuks ar spieķi...Šoferis kaut ko mēģināja skaidrot, ko mēs iztulkojām kā „Tūlīt uziesim gaisā!” :D Šķērsojušas Restauradores laukumu un nokļuvušas pretējā kalnā, sākām meklēt zaļojošu dārzu, ko redzējām no Bairro Alto -bet velti. Pamanījāmies vien apstaigāt tā pamatīgos mūrus, bez ne vienas iespējas iekļūt.

Vakarā pēc kārtīgas maltītes un sarunas ar vecākiem, dodos ar meitenēm uz Orienti, lai atkal izbaudītu naksnīgo paradīzi. Šoreiz atklājām arī mazo bērnu mūzikas laukumiņu. (Mammu un Baibu, atceraties tos pastardienas zvanus, ko dzirdējām braucot ar gaisa bānīti?) Nu vot tādus arī padauzījām-katra pie sava instrumenta. Un tas dārzs, kur novembrī sēdējām-kā izrādās tik tāda astīte no milzīga astoņkāja vien bija. Patiesībā-pamatīgs monstrs...